Kamēr trallinām un ķīvējamies
Intervija ar Krievijas žurnālistu Aleksandru Ņevzorovu neizraisīja tādu sabiedrības viļņošanos kā, piemēram, intervija ar tieslietu ministru Dzintaru Rasnaču, kaut arī abus pasākumus vadīja viens un tas pats Latvijas Televīzijas žurnālists Gundars Rēders raidījumā Viens pret vienu. Bet vajadzēja izraisīt. Jo tā atklāja daudz vairāk būtiskā nekā jebkura politiķa tukšmuldēšana par Krieviju.
Ņevzorovs bija megapopulārs žurnālists deviņdesmito gadu pašā sākumā, kad TV ēterā tika rādītas 600 sekundes - raidījums par aktualitātēm brūkošajā Padomju Savienībā. Ņevzorovs azartiski, bet līdztekus tendenciozi un pat melīgi traktēja Baltijas valstu atbrīvošanos un Viļņas asiņainos notikumus 1991. gada janvārī.
Viņš Rēdera raidījumā neatvainojās par savu žurnālistiski melīgo pagātni, jo uzskata sevi par dzīvojošu ārpus morāles. Raidījuma beigās viņš gan bija gatavs sākt domāt par atvainošanos, ja vien mēs, latvieši, mainītu savu nostāju. Kā tieši mainītu - tas palika neatklāts. Bijušais «impērijas kareivis» dziļi sirdī tomēr kaut ko nožēloja, bet par savu nožēlu pieprasīja arī mūsu piekāpšanos. Nu, jā, pat dižākajos inkvizitoros esot bijušas dažas cilvēciskas stīgas. Ņevzorovs PSRS laikos dziedājis pareizticīgo baznīcas korī, bet līdz pat šim brīdim sajūsminās par zirgiem, viņš pat ir uzrakstījis grāmatu par tiem. Un ne par savu impēriskā žurnālista pagātni.
Vai vajadzēja intervēt Ņevzorovu? Vieni saka: tādi «mēsli» jāaizmirst! Citi: vēstures «varoņi» jāzina. Es uzskatu, ka žurnālists drīkst intervēt jebko, pat pašu sātanu. Sarunā ar pēdējo jābūt vismaz tikpat gudram. Ņevzorova prāta spējas ir augstas, zināšanas - plašas, politiskā pārliecība - anarhists. Sava ceļa gājējs, nebaidās ne no kā, paštaisns un bīstams, bez morāles un nožēlas. Rēders pret Ņevzorovu izturējās kā pret nopietnu pretinieku - ar cieņu. Tas bija atzīstams gājiens: gūt iespēju viņu intervēt, jo Ņevzorovs parasti izvairās no šādiem kontaktiem. Gundars Rēders veiksmīgi tika galā ar šo uzdevumu. Iespējams, tādēļ, ka neieskrējās pirms tam «iestādītā» caurnešanas virzienā, kāds bija ieslēgts neveiksmīgajā intervijā ar Dzintaru Rasnaču.
Bet dziesma nav par to. Galvenais vēstījums ir Ņevzorova ciniskais, taču precīzais Krievijas novērtējums. Analizējot Krimas okupāciju, viņš teic: «Krievija zaudēs pašu galveno, tas ir, iespēju piedalīties pasaules attīstībā. Tā ir briesmīga maksa par kaut kādu kūrortiņu. Krievija no jauna iegūs to neandertālieša, politiska pitekantropa reputāciju, kas prot tikai vicināt savu sarūsējušo mietu un ne uz ko citu nav spējīgs.» Taču vairumu mūsu un ES politiķu jau sen ir pārstājusi interesēt Putina veiktā Krimas okupācija, tieši otrādi, Eiropas Komisijas prezidents Žans Klods Junkers jau vīkšās uz Pēterburgu, lai tur tiktos ar Krievijas prezidentu Putinu - pretēji tam, ka daudzi brīdina par šāda soļa divdomību. Savukārt Francija un Vācija jau sāk pukstēt par pretkrievijas sankciju mīkstināšanu, kaut gan Krievija atsakās pildīt Minskas vienošanos. Ņevzorovs turpina, uzrunājot «savējos»: «Nu, pārstājiet rādīt zobus, vicināt sarūsējušus mietus, pārstājiet tīt svešas zarnas uz saviem sarūsējušiem tankiem tajā pašā Ukrainā. Bezjēdzīgi, nevienam nevajadzīgi. Vai tad Krievijai ir vajadzīgs Donbass - nevienam nevajag. Tas novests līdz tādam stāvoklim, ka tagad nav vajadzīgs arī Ukrainai.»
Tikmēr putiniskā propaganda turpina tracināt impērijas iedzīvotājus, un viņi tic murgiem par militārajiem draudiem no Eiropas un ASV, kaut gan īstenībā tieši Krievija ir galvenais drauds mieram, ko apstiprina arī Ņevzorovs: «Tas ir, kad mēs runājam par Krievijas attieksmi pret Baltijas valstīm, mēs runājam par vardarbības tradīciju, un, kamēr Krievija paliek viņa pati, tā vienmēr centīsies šīs tradīcijas ievērot.» Jo: «Mums ir gana daudz idiotu, gana daudz pavairots cilvēku ar uzšuvēm un milzīgām formas cepurēm, kuri sapņo par iespēju kādu pakomandēt, nosūtīt uz nāvi vēl tūkstoš iesaukto. (..) 9. maija aizsegā ieviests normāls kara kults. Tas nav uzvaras kults. Uzvara ir visai nosacīta - zaudējot 27 miljonus savu pilsoņu.»
Latvijas politiķiem var ieteikt izanalizēt Ņevzorova teikto. Viņš precīzi raksturo baiso milzi uz māla kājām: tas var gāzties un līdz nāvei nospiest tos, kas blakus tikai trallina un ķīvējas, kā jau maziem bērniem vai galvā neveseliem raksturīgi.