«Eiropa nav brīva. Brīvība sākas ar patiesības paušanu. Bet šodien Eiropā paust patiesību ir aizliegts. Pat tad, ja uzpurnis ir no zīda, tas ir uzpurnis. Ir aizliegts teikt, ka tie, kas ierodas, nav bēgļi un ka Eiropu apdraud migrācija. (..) Ir aizliegts teikt, ka imigrācija mūsu valstīm nes noziedzību un teroru. Ir aizliegts teikt, ka masas, kas ierodas no citām civilizācijām, apdraud mūsu dzīvesveidu, mūsu kultūru, mūsu paražas un mūsu kristīgās tradīcijas. Ir aizliegts norādīt, ka tie, kas ieradušies agrāk, jau ir izveidojuši paši savu atsevišķu pasauli ar saviem likumiem un ideāliem, kas ir pretrunā ar tūkstošgadīgajām Eiropas vērtībām. (..) Ir aizliegts norādīt, ka tas nenotiek nejauši un neparedzēti, ka tā ir plānota un mērķtiecīgi organizēta darbība – šo ļaužu masu vērst pret mums. (..) Ir aizliegts norādīt, ka šīs izmitināšanas mērķis ir pārveidot Eiropas reliģiskās un kultūras nostādnes, rekonstruēt etniskos pamatus, tādējādi iznīcinot nacionālās valstis. Ir aizliegts teikt, ka Brisele tagad zagšus pievāc pa gabalam vien no mūsu valsts suverenitātes,» teica Ungārijas premjerministrs Viktors Orbans savā runā 15. martā, Ungārijas revolūcijas un brīvības cīņu atceres dienā.
Viņa runa ir garāka, un to vērts izlasīt. Tur nav tikai negāciju uzskaitījums, tajā ir pozitīvais nākotnes iezīmējums – Eiropas glābšanas skice. Iespējams, izmisīga skice. Iespējams, vientiesīga. Bet varbūt – vēlētājiem izdabājoša, populistiska. Beigu beigās – 2018. gadā Ungārijā notiks parlamenta vēlēšanas, un Orbans vēlēsies atkal uzvarēt. Lai kā arī būtu, šo runu nekaisa vējā kusls opozicionāru saujiņas līderis, kas saorganizējis pārsimt protestētāju ar primitīviem plakātiem, bet gan ES valsts premjers, kas nav pēdējā persona Eiropas vareno hierarhijā.
Bet Orbans ir Putina draugs, kāds noteikti atgādinās. Tad kā gan mēs varam piekrist Orbana teiktajam? Atgādinājums būs vietā, jo mēs atcerēsimies to, ka Viktors Orbans vēl pirms gada uzsvēra, ka «Krievijas atstāšana aiz Eiropas durvīm nav racionāla». Neapstrīdams ir arī fakts, ka Orbans 2015. gadā, Ungārijā tiekoties īsā darba vizītē ar Putinu, parakstīja piecus līgumus, starp kuriem bija gan vienošanās par Krievijas gāzes piegādēm Ungārijai, gan līgums par desmit miljardu eiro ieguldīšanu divu jaunu Paksas atomelektrostacijas reaktoru celtniecībā. Diemžēl fakts ir arī tas, ka Putins minētās vizītes laikā paspēja ar vainagu «paviesoties» pie sarkanarmijas karavīru pieminekļa, un tas bija iemesls, lai Ungārijas politiskie opozicionāri Orbanu nodēvētu par rusofilu.
Neatrodoties Ungārijas politisko kaislību epicentrā, ir grūti izvērtēt Orbana patieso mīlu pret Putina gāzi un līdzjūtības dziļumu par Krievijas atstāšanu «aiz Eiropas durvīm». Bet jāatzīst, ka viņš veiksmīgi izveidojis savu Eiropas Savienības opozicionāra tēlu, regulāri nostājoties pret «kopīgajām ES interesēm», kas ne vienmēr un ne visiem ir pieņemamas. Katrā ziņā Ungārijas premjera skaidrā un skarbā nostāja attiecībā pret postošo imigrāciju ir atbalstāma. Protams, arī mūsmājās ne visi par to būs sajūsmā, jo velkamistu ideoloģija ir ievazājusies visur, arī Latvijā, kur valstiski tiek atbalstīta imigrantu anklāvu veidošanās, piemēram, Muceniekos, kam valdība nule noteikusi nacionālo (!) interešu objekta statusu.
Satversmes aizsardzības biroja (SAB) ikgadējā ziņojumā teikts, ka migrantu plūsmu tiešā veidā nevarot saistīt ar pieaugošo sabiedrisko apdraudējumu, jo radikalizācija nav tikai Tuvajiem Austrumiem un Ziemeļāfrikai raksturīgs fenomens: lielākus terorisma draudus rada jau Eiropā dzīvojošie radikalizētie indivīdi un grupas. Nez, kur un kā radušies šie indivīdi un grupas? Orbans uz šo jautājumu atbild tieši: šādas problēmas rodas nekontrolētās imigrācijas dēļ, un nav pat būtiski, kuras paaudzes ieceļotāji sarīkojuši slaktiņu. Kārtējo slaktiņu! Bet mūsu SAB, raugi, neredz apdraudējumu. Līdz ar to šādu apdraudējumu neredz arī deputāti, valdība un pārējie draudziņi. Tā vienkāršāk.
Neviens neko neredz un nejūt. Valdošie klusē, kā zemi saēdušies. Līdz Orbana runai tiem kā sivēniem līdz Komunisma smailei. Viņiem nav nepieciešams uzpurnis, jo mīkstmiešiem tādus nevajag: saļims galertā, pat sapnī Orbanu ieraugot.
