Atveriet acis, pārvaldītāji!
«Integrācijas nav. Mums ir tikai pretēji viedokļi imigrantu uzņemšanā,» teic Izabella Ozola. Viņas saknes ir meklējamas Latvijā. Viņas vectēvs bija Latvijas armijas kapteinis, kuru nošāva krievi. Izabellas tēvu vajāja kā kapteiņa dēlu, un viņš aizbēga patvēruma meklējumos uz Gruziju. Tur piedzima Izabella. Viņa apprecējās ar itālieti un nu jau vairāk nekā 25 gadus dzīvo Itālijā. Viņa ir atguvusi vectēva īpašumus Latvijā un tagad mācās latviešu valodu. Dēls, Itālijas pilsonis, ir jau iemācījies runāt latviski. Izabella ir juriste un uzņēmēja.
.Izabellai ir liela pieredze saistībā ar bēgļu uzņemšanu un viņu integrēšanu sabiedrībā. Viņa uzskata, ka Latvijai ir iespējas turēties pretim vai vismaz nesteigties ar bēgļu uzņemšanu, jo ieguvumu nebūšot, vienīgi dažādu veidu zaudējumi. Izabellas stāstījumā nav nekā pozitīva. Viņas emocijās gan nav nekā rasistiska. Viņa vienkārši izklāsta faktus. Ar imigrantiem Izabella «pazīstama» jau sen, un viņa ir lieciniece tam, ka Milānā tika uzbūvētas sešas mošejas, savukārt Romā – divdesmit viena. Tās finansējušas arābu valstis. «Ja jūs protestētu pret šādu būvniecību, jūs nodēvētu par rasistu,» teic Izabella, «jo mums jābūt multikulturālai sabiedrībai. Vietējās prefektūras pretojas imigrantu uzņemšanai, savukārt tajās, kurās imigranti ieplūst visvairāk, paaugstinās noziedzības līmenis, savukārt pamatiedzīvotāju dzīves līmenis – krītas, jo prioritāte vienmēr būs imigranti. Ir diametrāli pretēji viedokļi attiecībā uz tautas reproduktīvo situāciju. Latvijā, kurai ir tikai nepilni divi miljoni iedzīvotāju, tas ir nopietni, bet musulmaņu ģimenēs ir ļoti daudz bērnu, no četriem līdz divpadsmit. Turklāt imigranti neizjūt vajadzību pēc integrācijas, viņi dzīvo atsevišķi.»
Pēc nožēlojamā cirka, kas pagājušajā nedēļā notika valdībā un parlamentā attiecībā uz imigrantu uzņemšanu, kad abas mūsu vadošās institūcijas demonstrēja «patstāvīgas» domāšanas un rīcības paraugstundas, nav palikušas ilūzijas par Latviju kā neatkarīgu valsti. Valdības ministri par kaut ko lemj, Saeimas deputāti par kaut ko balso... Piedodiet, ko lemj un par ko balso? Valdība ceturtdien atbalstīja Iekšlietu ministrijas sagatavoto Latvijas pozīciju bēgļu jautājumā, kas paredz, ka Latvija piekrīt brīvprātīgi uzņemt papildus 526 patvēruma meklētājus, bet iebilst pret obligāto kvotu sistēmas ieviešanu, norādot, ka bēgļu jautājuma risināšanā fiziska personu pārdale ir tikai galējais līdzeklis ārkārtas situācijās. Būtu komiski, ja nebūtu traģiski: jūs varat piekrist, lemt, balsot, taču tās ir spēlītes pagasta smilšu kastē – viss taps izlemts eirobriselēs un citās tikpat cienījamās vietās. Tāpēc jau nevajag tēlot demokrātiju.
Varbūt vērtīgāk būtu parunāt ar cilvēkiem, piemēram, tādiem kā Izabella, kuri reāli saskārušies ar imigrantu radītajām problēmām. Varbūt tad mēs kopā varētu gatavoties to visu pārvarēt? Varbūt nevajag tik truli pakļauties dažādu junkeru spiedienam un tomēr parādīt valstiskās patstāvības paliekas? Bet varbūt arī nevajag. Kam gan būs nepieciešama brīva un neatkarīga valsts, ja pat tagad no tās novēršas tās pārvaldītāji. Tā vietā, lai uzrunātu tautu un skaidrotu tai šodienas situāciju, kādā Eiropas valstis, tostarp Latviju, iegrūduši pasaules lielspēlētāji, mūsējie vien kusli «balso». Ak, nē, uzrunā gan: premjere Straujuma, piedaloties Lestenes Brāļu kapu piecpadsmitgades pasākumā, teica, ka nedrīkstot pakļauties radikālismam vai iekrist provokāciju slazdos. Jācer, ka tā bija skarba paškritika, nevis pārmetums latviešu leģionāriem.
Tostarp Drošības policija atzīst: esot iespēja, ka starp Latvijai paredzētajiem «bēgļiem» var būt personas, kuras atbalsta radikālas ideoloģijas. Kas to būtu domājis?! Man šķita, ka viņi visi ir miermīlīgas dūjas, un nekad nenoticēšu, ka musulmaņi Vācijā protestē pret Oktoberfesta vai Ziemassvētku tradīcijām! Bet gan jau arī Latvijā atradīs, pret ko «iebilst». Un neatkarīgās Latvijas valsts pārvaldītāji laipni un toleranti nāks pretim imigrantu prasībām. Nav taču pirmā reize, kad padevīgi jāizklājas, vai ne? Tomēr nezinu, kam jānotiek, lai šie pārvaldītāji beidzot atvērtu acis un ieraudzītu Latviju un tās cilvēkus, nevis tikai skatītos mutē junkeriem. Acīmredzot izklāties ir daudz izdevīgāk, nekā ielūkoties acīs patiesībai.