Nav skatuves, nav grēka?
«Kad kaunu dalīja, tad jūs, Millera kungs, mājās acīmredzot nebijāt... Tas mēģinājums Saeimas deputātus iesaistīt absolūti skaidri civiltiesiska strīda risinājumā ar bābiskām metodēm – visu cieņu, tiešām. Ja jūs to enerģiju ieliksiet, lai atrastu risinājumu, tad viss būs, koncerti notiks, cilvēki apmeklēs... Lūdzu, jūs varat apstāties?!» nervozi iesaucās Saeimas deputāte Ilze Viņķele (Vienotība), kad Juris Millers, SIA Rīgas koncertzāle valdes loceklis, mēģināja kaut ko iebilst. Nervozitātei, protams, bija attaisnojums: «kaut kāds Millers» iztraucē godājamos deputātus no vasaras dīkā nomiedža – ne velti Viņķeles kundze teju pusotru stundu, kamēr notika Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēde, uzsvērti garlaikojās. Beigās viņa tomēr nolēma smalki izpausties, komisijas sēdi nodēvēdama par «bābisku metodi».
Līdz ar Viņķeles kundzes fundamentālo repliku šī sēde beidzās. Un faktiski varēja arī nesākties, jo šajā ziņā deputātes kundze, neņemot vērā viņas tradicionālo augstprātību un nesatricināmo paštaisnumu, bija pareizi novērtējusi: tas ir civiltiesisks strīds, ko atrisināt var tikai tiesa: proti, vai SIA Koncertzāle Rīga drīkst turpināt savu darbību Zinātņu akadēmijas koncertzālē, kas ir atjaunota par Millera sarūpētajiem līdzekļiem un kura nu ik vakaru pildās ar skatītājiem. Tiesas process var ilgt gadiem, savukārt koncertzāles Rīga jaunā sezona sākas jau rīt, 1. septembrī, pasākumi šim gadam jau blīvi saplānoti, bet nevar zināt, vai Zinātņu akadēmijas (ZA) lietu pārvaldnieks Kozlovskis vai vēl kāds tikpat nozīmīgs personāžs neatslēgs elektrību, ūdeni un vispār gaisu. Jo līgums ar Juri Milleru ir vienpusīgi lauzts no ZA puses: ZA ģenerālsekretārs Valdis Kampars apgalvo, ka līgums ar SIA Koncertzāle Rīga ir neizdevīgs, pat zaudējumus nesošs. «Mēs nevaram atrisināt jautājumu tā, ka viss paliek tā, kā bijis. Uz to Millers pilnīgi var necerēt!» piedraud Kampara kungs. Tostarp komisijas vadītājs Jānis Vucāns mēģina kaut ko samiernieciski bilst par cieņu pret skatītājiem un māksliniekiem, kuru dēļ abām karojošajām pusēm vajadzētu rast kompromisu... Taču Kampars to vairs nedzird. To nedzird faktiski neviens. Nevienam nav interesanti. Pie elkoņa tās jūsu izrādes un koncerti. Lieciet mūs mierā.
Bet tad, it kā atvelkot skatuves priekškaru, parādās pavisam citas ainas – ne tās, kuras var skatīt, abām pretinieku pusēm metot galdā savus argumentus. Protams, Millers nav nekāda Ziemsvētku dāvana, drīzāk pat otrādi: viņš regulāri pamanās iekulties skandālos tikpat vienkārši un dabiski, kā saule lec un saule riet. Bet, zinot galvaspilsētas hronisko vainu – labu koncertzāļu trūkumu, varbūt Kampara kungs un pārējie ZA lēmējkungi varētu meklēt (un atrast) kompromisus, nevis 246 radiatorus, kurus Millers nu nekādi nav pamanījies sagrābt savās ķetnās. Varbūt kungi varētu atsvešināties no savas nepatikas pret Milleru, bet padomāt – kā teica Jānis Vucāns – par skatītājiem un māksliniekiem, par mākslu beigu beigās? Tas, ka konflikts starp producentu Milleru un ZA augstceltnes saimnieciskajiem darboņiem ir līgani pārgājis uz konfliktu Millers – akadēmiķi, ir ne tikai kultūras cilvēkus pazemojoši, tas ir pat simptomātiski bīstami: tā ir daļa no valsts kopīgās attieksmes pret kultūru – tā nav tik svarīga, tā pagaidīs!
Jā, kultūra tiešām nav tik svarīga, jo tā neienes tādu naudu, kādu dažādiem darboņiem gribētos. Tad varbūt koncertzāli Rīga atdot kādas reliģiskas sektas pārziņā? Tad gan nauda kristu no gaisa, vai ne? Varbūt aizmūrēt atkal ciet skatuvi, kā tas bija pirms tam? Sak, nav skatuves, nav grēka?
Bet nez kādēļ šķiet, ka skandāls ar koncertzāli ir izdevīgs tiem, kuri vēlas mazināt ZA prezidenta Ojāra Spārīša autoritāti: nākamgad ir ZA prezidenta vēlēšanas, un daudziem nav pa prātam viņa jauninājumi akadēmijas darbā, attīstības vīzijas un perspektīvas. Dziļas inteliģences cilvēks, intelektuālis un zinātnieks Ojārs Spārītis, šķiet, pat neapsver variantu – iesaistīties strīdā ar Juri Milleru. Taču Spārītis tiek, pašam negribot, tajā ierauts – ar savu kolēģu palīdzību. Pazemojoši un neglīti ierauts. It kā viņš būtu pārcelts uz Saeimu, kur «bābiskas metodes» ir tradicionālas un ikdienišķas. Bet arī akadēmijas skatuve nav tik bezgrēcīga, kā varbūt šķiet. Un ar kultūru tai, izrādās, ir maz sakara.