Ar Dievainēm pret Helovīnu

 
©publicitātes

«Oi, kruta, var jau nopirkt Helovīnam visādus pričindālus,» priecīga un lietišķa ir jauna sieviete, aplūkojot ķirbjveidīgas izpriecu lietiņas un uzrunājot savu pavadoni. Abi, klīstot pa kādu lielveikalu, ir nopietni apstājušies pie stenda, kas piesaista ar Helovīna krāsām.

Viņu izvēli nepiefiksēju, bet mani tā arī neinteresē. Tieši tāpat kā nespēj ieinteresēt amerikāņu tradīcija 31. oktobra vakarā pārģērbties par miroņiem, spokiem un citiem mošķiem un pēcāk klīst pa mājām, pieprasot saldumus. Protams, tagad to pieprasa tikai vientiesīgi bērneļi, jo īstais tusiņš (dzertiņš) notiek krogos, kur saldumu vietā tiek paģērēts kārtīgs šņabis. Nereti šie «svētki» pārvēršas par vienkāršu pārdzeršanos ar vandalisma, huligānisma un demolēšanas iezīmēm, aizmirstot, kāpēc uz sejas vispār savilktas maskas vai samālētas krāsas.

Tikai nevajag pārprast: demokrātijas vārdā ikvienam ir atļauts svinēt to, kas vairāk pie sirds, nu, kaut vai Cilvēkēdāju republikas atjaunošanas dienu. Galvenais – lai būtu sekotāji. Kaut vai tikpat vientiesīgi kā bērni, jo no sekotāju vientiesības pakāpes ir atkarīgi kases ienākumi.

Taču ir vēl dažas iespējas, kā atzīmēt ne tikai 31. oktobri, bet arī dienas līdz pat 10. novembrim – Mārtiņiem. Ja lūkojamies pāri latviskuma robežām, tad uzzinām: ķelti 31. oktobrī svinēja ražas novākšanu un ziemas sākšanos. Viņu ugunskuri iegaismoja nāves atvairīšanu, bet tumsas garus viņi cienāja ar mielastu, lai tos pielabinātu. Astotajā gadsimtā kristīgā baznīca sāka svinēt Visu svēto dienu – All Hallow’s Evening (no šejienes arī nosaukums Halloween) – laiku, kad spēkā stājas Dieva vārda apsolījums ticībā uzveikt pēdējo no ienaidniekiem – nāvi. Savukārt gandrīz pirms 500 gadiem, tieši Helovīna vakarā, Martins Luters pie Vitenbergas baznīcas durvīm pienagloja savu atzinumu par tolaik tik populāro indulgenču – grēka atlaižu – tirgošanu. Šādu praksi viņš uzskatīja par amorālu un neproduktīvu. Šis Lutera solis faktiski izmainīja ne tikai baznīcu, bet arī visu Rietumu sabiedrību, un 31. oktobris kopš tā laika ir Reformācijas diena, ko dēvē arī par ticības atjaunošanas svētkiem.

Naivi, protams, izklaižu kārajai publikai piedāvāt baznīcas svētkus – tajā laikā, kad lielveikali un izklaides industrija, izmantojot iespaidīgus mārketinga paņēmienus, piedāvā 31. oktobri nosvētīt ar liesmojošu ķirbi, piemēram, uz galvas. To, kurš iebilst pret importētajām izpriecām, parasti nodēvē par atpalikušu pāķi, kam skauž, ka vieni atjautīgi ļaudis prot atrast iespēju, kā nopelnīt naudu, bet otri atrod iespēju, kā to saturīgi izmest miskastē. Katrs ar savu naudu, protams, var rīkoties, kā viņam ienāk prātā, un, kā smejies, kas gan ir šī nauda priekš Dieva vaiga? Galīgi nekas. Jo svarīgi ir tas, kas tavā nemirstīgajā dvēselē darās, kamēr tu bez sajēgas skrien pakaļ kaut kam spīdīgam, bet svešam.

Mums, latviešiem, ir Veļu laiks, kas ilgst no Miķeļiem līdz Mārtiņiem. Lauki novākti, lielie darbi padarīti, un miglas ķēmi naktīs klīst kā aizgājēju gari. Tās ir Dvēseļu dienas, Dievaines, Zemlikas, Iļģu laiks... Senie latvieši sevišķi rūpīgi tīrīja savas mājas, cienāja aizgājēju garus ar gardiem ēdieniem, atstāja bļodās ūdeni, blakus klāja tīrus dvieļus, lai gari var nomazgāties. Tas bija īpašs pārdomu laiks – sarunas ar aizgājējiem, padarītā izvērtēšana, labas nākotnes izlūgšanās. Bez skaļuma un pompozitātes, ar latvisku atturību un pašcieņu. Tie, manuprāt, ir tādi īpaši klusuma svētki, kuros kā krāsainas, rudenīgas saktas rotājas gaismas zīmes – ugunskurs, dziesma, savstarpējs siltums.

Kas mūs atšķir no citām tautām? Tikai tas, kas raksturīgs tieši mums, latviešiem, – mūsu kultūra, latviskā dzīvesziņa, mentalitāte. Svešie svētki, kas iespraukušies Latvijā līdz ar pārrobežu pieejamību un šķietamo apziņas brīvību, padara mūs pelēkus un iederīgus tajā perfektajā viendabībā, ko piedāvā Rietumu masu popkultūra. Protams, latvietis nekad nav spējis uztaisīt tādu mārketinga kampaņu savam Veļu laikam, kā tas šeit izdarīts ar ārzemniecisko Helovīnu. Bet varbūt arī nav vajadzīga tāda kampaņa? Varbūt labāk paliekam tādi, kādiem mums vajadzētu būt – ar saviem nekomerciālajiem svētkiem, ar savu latviskumu, kas ir atšķirīgs? Naivi? Bet varbūt tomēr pašcienīgi?