Nieres Kremļa taukos

 

«Nieres Kremļa īstenotās politikas taukos,» – tā dažus nabaga «apdalītos» krievvalodīgos nodēvēja dzejniece Liāna Langa. Tviterī lasāmā spraigā diskusija par Kremļa politiku un tās lienošajiem tārpiņiem notika pēc kārtējā TV domburšova, kurā piedalījās «cilvēktiesību aizstāvji» Ilarions Girss un Jeļizaveta Krivcova. Negribējās bojāt garastāvokli ar pretlatviskajām domu pērlēm, kuras dāsni tika bārstītas raidījumā, kam gana labs reitings, jo uzskatu, ka nav ko reklamēt ciniskus Latvijas nīdējus, sevišķi pirms valsts svētkiem. Taču vēlāk sapratu: patiesībā šādi girsi un krivcovas ir lielisks latviskās saliedēšanās saistmateriāls: mēs lielākoties spējam saplūst kopīgā dziesmā pret kaut ko, nevis par kaut ko.

Paredzu, ka arī šogad 4. maijā atradīsies taisnības cīnītāji, kas apries 4. maija režīmu, zagļus un nodevējus, neņemot vērā to, ka «režīmu» un «zagļus» esam radījuši paši, gan ievēlot Saeimas deputātus, gan ļaujot viņiem pieņemt «zaglīgus» likumus. Beidzot taču vajadzētu tapt pieaugušiem, nevis līdz sirmam vecumam dzīvoties pa politiskā aizvainojuma smilškastīti. Tāpēc šodien pievērsīsimies tiem, kuri dzied unisonā ar latviskajiem taisnības cīnītājiem, proti, apdalītajiem, kuriem šķiet, ka «4. maija režīms» viņus pazemo un neļauj rīkot krievu maidanus.

Latvijā provokatoru gana, un Drošības policijai (DP) darba pilnas rokas, tik pilnas, ka nevar visus provokatorus noturēt, tāpēc daži tomēr izšļūk, jo ir pietiekami glumi. Tā viņi mētājas sabiedriskajā vidē kā tādi pīļu mēsli pa āliņģi, un mēs nezinām, ko ar viņiem iesākt. Bet iesākt, manuprāt, vajadzētu ar lūgumu tai pašai DP sniegt sabiedrībai pārskatu par to, kas tiek darīts, lai likvidētu iespējas vairoties dažādām prokrieviskām provokācijām. Vai DP ir tik slepena iestāde, ka neesam tiesīgi uzzināt, kādi ir tās vētrainās darbības rezultāti?

Par girsiem, gapoņenkiem un krivcovām viss skaidrs: pozicionējas visādos nepilsoņu kongresos, padižojas tālrādē. Bet ir vēl tāds Jurijs Aleksejevs, tā paša nepilsoņu kongresa garīgais tēvs, kas regulāri publicējas kādā krieviskā portālā. Tas, ka puisis vienā no saviem garadarbiem izņirgājies par Ukrainu, nodēvēdams Kijevas demonstrantus par āžiem un lopiem, nav nekas jauns vai pārsteidzošs: Putina agresijas slavināšana ir ierasts dažu apmātu impēristu repertuārs. Bet mūsu Jurijs droši iet tālāk: vienā no saviem rakstiem viņš piedraud, ka zina, «kādu datumu mēs katru gadu svinēsim 16. martā – Krievijas atkalapvienošanos. Ar īpašu mājienu, pie Brīvības pieminekļa.» Drosmīgais pareģis dzīvo Latvijas galvaspilsētā Rīgā, tātad acīmredzot labi pazīst drēbi, tāpēc apgalvo, ka šī valsts ir «slaboumnaja» (vājprātīga – krievu val.), un paredz, ka, notiekot kādai krīzei, Latvija būs pirmā, kas nogulsies ar vēderiņu uz augšu. Lai vēl vairāk izbaudītu savu politisko un, es pat teiktu, militāro erudīciju, Aleksejevs ierēc: «Un es neizslēdzu, ka tad parādīsies «laipnie zaļie cilvēciņi», kas teiks: «Čaļi, nāciet šurp pie mums!» Un čaļi nāks. Krievi – noteikti. Interesanti, ko nolems latgalieši, ja augstsirdīgais kaimiņš viņiem piedāvās latgaliešu kā valsts valodu? Vai atteiksies?»

Vēl viena rupja provokācija ar neslēptiem draudiem. Cik ilgi turpināsim rāmi nedzirdēt šos «apdalītos», kas šeit – dzejnieces vārdiem runājot – dzīvo kā nieres Kremļa taukos? Jo viņiem šeit nekā netrūkst, pretējā gadījumā viņi kravātu čemodānus un ātri vien koptos uz Krieviju, kur, protams, ir daudz labāka dzīvošana nekā «vājprātīgajā» Latvijā. Jā, viņiem te nekā netrūkst, pat krievu skolas neviens neklapē ciet un neviens nededzina krievu grāmatas.

Viņus kaitina vienīgi tas, ka vēlamies dzīvot paši savā latviskajā valstī – tas tiešām ir kā īlens mīkstumos visiem impēristiem, ārprātīga vardarbība pret nabaga «apdalītajiem». Pietrūkst pozitīvi asu izjūtu. Kā būtu, ja mēs viņiem tās sagādātu? Aiziesim 4. maijā pie Brīvības pieminekļa, noliksim ziedus. Svinēsim Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienu, uz brīdi aizmirstot, ka daudz kas nav tā, kā vēlējāmies un cerējām 1990. gada 4. maijā. Svinēsim – par spīti provokatoriem. Svinēsim – paši sev. Lai Kremļa nierēm sāpīgāka dzīvošana un tālākbūšana. Labāk jau – nebūšana.