Latvijas un Krievijas valdību vadītāju Valda Dombrovska un Dmitrija Medvedeva tikšanās Sanktpēterburgā norisa bez pārsteigumiem. Tika apspriesti iepriekš plānotie jautājumi, un Latvijas Ministru prezidents uzaicināja Krievijas premjeru Dmitriju Medvedevu apciemot Latviju.
Starp apspriežamajiem jautājumiem svarīgākais bija par Latvijas gāzes tirgus liberalizāciju, kas Latvijā jau izraisījis politisko intrigu mudžekli. Ņemot vērā Latvijas sabiedrības jūtīgo attieksmi pret visu, kas saistīts ar Krieviju, šis jautājums dod iespēju dažiem politikāņiem paspodrināt savas pagalam paplukušās spalvas. Intrigas fabula īsumā ir šāda.
Latvijas valdības 1997. gadā parakstītais Latvijas gāzes (LG) privatizācijas līgums paredz, ka līdz 2017. gadam kompānija tiek saglabāta kā vienots un nesadalīts uzņēmums. Savukārt ES trešā enerģētiskā pakete paredz gāzes piegādātāju un sadales tīklu nošķirtību jeb, citiem vārdiem, gāzes tirgus liberalizāciju. Varētu šķist, ka ir izveidojusies grūti risināma pretruna, ņemot vērā mūsu valsts dalību ES, taču ES 3. enerģētikas paketes 49. panta 1. punkts paredz izņēmuma statusu Igaunijai, Latvijai un Somijai, līdz brīdim, kad jebkura no šīm dalībvalstīm tieši pievienosies jebkuras dalībvalsts, izņemot Igaunijas, Latvijas, Lietuvas un Somijas, starpsavienotai sistēmai. Tas nozīmē, ka no ES puses nav obligātas prasības pēc nekavējošas gāzes tirgus liberalizācijas. Gāzes tirgus liberalizāciju mums neviens no Briseles neuzspiež. Tā ir mūsu brīva griba. Problēma ir tā, ka Latvijai nav nekādas fiziskas iespējas līdz 2017. gadam noorganizēt no Krievijas alternatīvu gāzes piegādi. Līdz ar to vēlmei steigties liberalizēt gāzes tirgu nav racionāla pamata. Tieši otrādi, šāda rīcība ir pilnīgā pretrunā ar Latvijas iedzīvotāju interesēm, jo liberalizācijas rezultātā iespējams vienīgi gāzes cenas pieaugums patērētājiem, nevis tās samazinājums. Šo iespējamo cenu kāpumu veido gan iespējamā tiesvedība par privatizācijas līguma nosacījumu pārkāpšanu, gan cenu atlaižu nepiemērošanu gāzes piegādēm no Krievijas. Ieguvumu no LG priekšlaicīgas sadalīšanas nav iespējams izdomāt pat teorētiski, ja vien par šādu ieguvumu neuzskata iespēju ieriebt pašmāju uzņēmumam LG un tā lielākajiem akcionāriem – Vācijas E.ON Ruhrgas (47,23%) un Krievijas Gazprom (34,0%). Patiesībā mēs ieriebjam pirmām kārtām sev, taču Latvijā ir politiķi, kuri gatavi likt ciest pašu tautai, lai tikai kaut minimāli ciestu arī kaut kādi iedomātie ienaidnieki.
Lai ko teiktu par Dombrovski, viņš tomēr ir pietiekami pragmatisks un racionāli domājošs politiķis. Tāpēc Medvedevam solījis respektēt ar LG privatizācijas līgumu valsts uzņemtās saistības, kas, pārtulkojot cilvēciskā valodā, nozīmē to, ka viņš Latvijas valdības vārdā sola atbalstīt gāzes tirgus liberalizācijas atlikšanu. Dombrovska starptautiskā arēnā solītais ir pietiekami nopietna lieta, lai pašmāju politikāņiem atņemtu vēlēšanos turpināt nodarboties ar sīkmanīgām intrigām smilšu kastes līmenī – mēģinājumiem noskaidrot, kurš lielāks gāzes tirgus liberalizācijas atlikšanas rosinātājs. Tagad šos politikāņus ar Vjačeslavu Dombrovski un Danielu Pavļutu priekšgalā, kuri vēl nesen centās parādīt Vienotību kā lielākos Krievijas Gazprom ietekmes aģentus, Dombrovskis (tas, kurš Valdis) ir kārtējo reizi apspēlējis kā bērnus, jo viņiem tagad būs jāpamato, kāpēc rīkojušies tik nekoleģiāli. Protams, zatlerieši var turpināt aizstāvēt savu pozīciju, taču tad viņiem jāatvadās no vietas valdībā un pa taisno jādodas uz vēstures mēslaini. Lai arī cik politiski tizla būtu tā dēvētā reformu partija, diez vai viņi ir gatavi tik drīzam politiskajam suicīdam.
Sanktpēterburgas tikšanās pierādīja vēl kādu Latvijā bieži noliegtu politisko teorēmu. Pieredze ir politiķa trumpis, nevis akmens pie kājas. Dombrovskis šajās sarunās sevi pozicionēja kā nopietnu politiķi, ar kuru var kārtot lietas. Savukārt viņa pašmāju oponenti uz šī fona izgaismojās kā infantili koka zobentiņa vicinātāji. Žēl, ka premjers citu savu rakstura īpašību dēļ bieži vien ir pārāk pielaidīgs pret šiem savas valdības politiskajiem tīneidžeriem.