Kad Eiroparlamenta deputāts no apvienības Tēvzemei un Brīvībai/LNNK Roberts Zīle saka, ka viņš netic mazas valsts patstāvīgai monetārai politikai, tad viņš to saka, nedomājot vien ekonomiskās kategorijās.
Šis uzskats izteic atbildi uz daudz fundamentālāku jautājumu – vai Latvija var pastāvēt kā patstāvīga valsts? Protams, mūsdienās neviena valsts nevar pastāvēt gluži patstāvīga, nerēķinoties ar apkārtējā pasaulē valdošo kārtību, pat ASV, tomēr neatkarības apjomu katra valsts sev izvēlas pati.
Mēs redzam, ka kaut kādu savu, neatkarīgu politiku cenšas īstenot Baltkrievija. Nav runa par to, cik šis modelis labs vai slikts. Cik ekonomiski vai politiski tas ir pamatots un ilgtermiņā dzīvotspējīgs? Taču ir acīmredzams, ka Baltkrievijas centienus rīkoties patstāvīgi kā neatkarīgai valstij no visām pusēm žņaudz. Var un, protams, vajag runāt par cilvēktiesībām, demokrātiju un tamlīdzīgām lietām, bet skaidrs, ka Baltkrievijas prezidenta Aleksandra Lukašenko galvenais grēks ir tieši patstāvīgas un neatkarīgas politikas īstenošana. Saucot lietas īstajos vārdos, Lukašenko pēdējā brīdī apturēja Baltkrievijas ekonomisko izlaupīšanu pēc pārējās Eiropas postpadomju telpas parauga, un tas viņam netiek un nekad netiks piedots. Baltkrievija vēl turas kā sala mūsdienu ekonomiskā imperiālisma okeānā, taču neviens neņemas teikt, cik ilgi tai tas izdosies. Taču neaizmirsīsim, ka Baltkrievija ir ievērojami lielāka par Latviju no visiem aspektiem. Ja jau tai iet tik grūti savas patstāvības noturēšanā, tad Latvijai īstenot kādu savu, neatkarīgu politiku praktiski un varbūt pat teorētiski nav iespējams.
Liela etnisko latviešu daļa zemapziņas līmenī īsti netic Latvijas valsts iespējām būt patstāvīgai. Diemžēl jākonstatē, ka šī neticība savam valstiskumam bija raksturīga jau 1918. gadā, kad Latvijas valsts tika proklamēta krietni vēlāk par mūsu kaimiņiem. Šī neticība saglabājās arī padomju laikos, un tieši tā noteica cittautiešu imigrantu ieplūšanas lielos apmērus. Lietuviešiem valstiskā apziņa senās vēsturiskās pieredzes dēļ bija visaugstākā, tāpēc krieviem tur dzīvot bija nekomfortabli. Ja nācijai nav savas spēcīgas valstiskās pārliecības, tad citas spēcīgākas nācijas pret to izturas bez īpašas cieņas. Šo cieņas trūkumu mēs sajutām cara laikos no vāciešiem, padomju laikā no krieviem, krīzes laikā no zviedriem un tagad arī no vecajām ES nācijām, kuras diskriminējošu attieksmi pret latviešu zemniekiem uzskata par pašsaprotamu.
Tieši jautājums par Latvijas patiesā neatkarības rāmja izmēriem nosaka mūsu politisko spektru. Latvijas politiskās partijas ir sadalījušās pēc attieksmes pret mūsu valsts iespējamo patstāvību. Vienotība zem sava karoga pulcina visus tos, kuri samērā skaidri apzinās Latvijas izteikti ierobežotās iespējas būt patstāvīgai un par tās atbalstu izvēlas Rietumus šā vārda visplašākajā izpratnē. Vienotības ideoloģiskā platforma ir pārliecība par Latvijas valsti kā stieni, kas viens pats bez atbalsta nespēj noturēties vertikāli, un šis atbalsts jāmeklē tikai un vienīgi Rietumos. Nacionālās apvienības (NA) un ZZS politiķi un potenciālais elektorāts gribētu ticēt tam, ka Latvija varētu īstenot kādu patstāvīgāku politiku un būt vairāk neatkarīga gan no Rietumiem, gan Austrumiem. Savukārt Saskaņas centrs uzskata, ka Latvijai plašāk jāizmanto iespējas, ko rada gan ģeogrāfiskā, gan mentālā tuvība Krievijai. Par tā saucamo Reformu partiju nav jēgas nopietni runāt, jo šajā veidojumā salasījušies ideoloģiski ļoti dažādi cilvēki, kurus sākotnēji vienoja dusmas pret esošo politisko eliti un vairs nekas cits. Tieši šīs partijas nenoteiktā orientācija ir galvenais zemo reitingu cēlonis.
Vienotībai nedraud TP liktenis, jo tā šobrīd ir vienīgā nelokāmi prorietumnieciskā partija un šo savu orientāciju uzsver katrā iespējamā reizē. Savukārt NA un ZZS faktiski mīdās vienā lauciņā, kur NA vairāk vicina pretkrieviskos lozungus, bet ZZS cenšas pozicionēties kā lielākas valstiskās patstāvības aizstāve. Interesanti, ka NA līderu (Zīle, Cilinskis) retorika faktiski ne ar ko neatšķiras no Vienotības līderu retorikas, kas liecina, ka politiskā konsolidācija Latvijā vēl nav pabeigta. Jo partijas skaidrāk iezīmēs savu ideoloģisko orientāciju, jo vēlētājam būs vieglāk atrast sev tuvāko politisko spēku, par kuru atdot savu balsi, un būs mazāka vilšanās pēc tam.