Kopš Francijas karalis Ludviķis XVI Bastīlijas ieņemšanas dienā savā dienasgrāmatā ierakstīja – šodien nekas ievērības cienīgs nenotika, prognozēt mierīgu nākotnes attīstību nozīmē riskēt iemantot briesmu nogulētāja slavu.
Diez vai Francijas karalis spēja iedomāties, ka diena, kurā nekas nenotika, iniciēs notikumus, kas pēc dažiem gadiem novedīs viņu pašu līdz giljotīnai.
Līdzīgi, prognozējot notikumu attīstību pasaulē 2013. gadā, jāsaka, ka gads solās būt salīdzinoši mierīgs, bez lieliem satricinājumiem. Tajā pašā laikā nevajadzētu aizmirst, ka nestabilitātes riski pastāv vienmēr un nekad nevar zināt, no kuras puses uzglūnēs briesmas. Kas nosaka zemu lielu satricinājumu varbūtību?
Nesen notikušajās ASV prezidenta vēlēšanās uzvarēja mērenais, uz neapdomīgām avantūrām grūti pamudināmais Baraks Obama. Arī Krievijā prezidenta amatā atgriezies pasaulē labi zināmais, pieredzējušais Vladimirs Putins, savukārt varas maiņa Ķīnā pērna gada nogalē notika apkārtējai pasaulei tikpat nemanāmi kā lidmašīnas pasažieriem pilotu maiņa lidojuma laikā. Tāpat vairums analītiķu uzskata, ka ES parādu krīzes dziļākais punkts ir pārvarēts un 2013. gads būšot ES ekonomikas stabilitātes un uzplaukuma priekšvēstneša gads.
Arī dažādās valstīs šogad gaidāmās vēlēšanas nesola lielas pārmaiņas. Jau janvārī notiks parlamenta vēlēšanas Izraēlā, un, visticamāk, tajās uzvarēs šobrīd pie varas esošais politiskais bloks ar pašreizējo premjerministru Benjaminu Netanjahu priekšgalā. Pirmstermiņa vēlēšanas Itālijā notiks 24. februārī, un tajās, iespējams, atkal kandidēs 76 gadus vecais Silvio Berluskoni. Tiesa, šim pretrunīgi vērtētajam politiķim nav lielu izredžu atgriezties valdības vadītāja amatā, jo viņa vadīto Tautas brīvības partiju atbalsta tikai ap 15% vēlētāju. Lielākās izredzes uzvarēt ir kreisi centriskajai Demokrātiskajai partijai, kuru vada bijušais komunists Pjērluidži Bersani. Taču, saskaroties ar politekonomisko realitāti, diez vai jaunā valdība ķersies pie līdzšinējā kursa radikālas pārskatīšanas.
Rudenī gaidāmas bundestāga vēlēšanas ietekmīgākajā ES valstī – Vācijā. Taču arī šeit pārsteigumus nesola. Par spīti Kristīgo demokrātu zaudējumiem zemju vēlēšanās, federālajās vēlēšanās pašreizējā Vācijas kanclere Angela Merkele un viņas vadītā partija var justies droši. Ja vien Merkele nepieļaus kādu milzu kļūdu, tad viņas oponentam no sociāldemokrātu puses Pjēram Šteinbrikam nav lielu izredžu pastumt malā Merkeli un kļūt par Vācijas un līdz ar to arī ES galveno figūru. Daļēji tas atkarīgs arī no citu politisko spēlētāju veiksmes – vai izdosies parlamentā iekļūt brīvajiem demokrātiem un kā veiksies Pirātu partijai un zaļajiem. Merkeles galvenais trumpis ir Vācijas arvien pieaugošā starptautiskā autoritāte, it īpaši ekonomiskā.
Lai arī pēc ķīniešu gadu skaitīšanas sistēmas Melnās ūdens čūskas gads sāksies tikai 2013. gada 10. februārī, jau 1. janvārī pasaule saskarsies ar jauniem izaicinājumiem saistībā ar ASV bēdīgi slaveno fiskālo klinti. Šis termins, ar kuru tiek apzīmēta situācija, kad palielinās nodokļi un vienlaikus samazinās budžeta izdevumi, kļuvis par gadu mijas modīgāko jaunvārdu, kuru dažādās intonācijās viļā visas pasaules komentētāji. Pārfrāzējot kādu krievu sakāmvārdu, te gan jāsaka – kas latvietim laime, tas amerikānim nāve. Latvijā šāda kombinācija tiek dēvēta par veiksmes stāstu, taču ASV runā par ieslīgšanu dziļā recesijā ar smagām sekām ne tikai pašām ASV, bet arī visai pasaulei. Situāciju sarežģī tas, ka nodokļu paaugstinājums 1. janvārī iestāsies automātiski, jo izbeidzas iepriekšējā prezidenta Džordža Buša ieviestie nodokļu atvieglojumi un vienlaikus izbeidzas vairākas valsts atbalsta programmas par kopējo summu 600 miljardi ASV dolāru. Tomēr reti kurš šaubās, ka ASV prezidents un republikāņu kontrolētais Kongress atradīs kompromisu un kritiens no fiskālās klints izpaliks.
Lai viss neizskatītos tik rožaini, atliek pavērst skatienu uz pasaules pulvera mucu – Tuvajiem Austrumiem. Bažas rada milzu ambīcijas, kuras pārņēmušas Kataru. Šī nelielā, bet fantastiski bagātā valsts ir atklājusi naudas un mediju iespēju ietekmēt pasaules procesus. Kataras līderim šeiham al Tani šī vara acīmredzami ir iepatikusies. Katara kontrolē TV kanālu al Jazeera, kura ietekmi arābu pasaulē grūti pārvērtēt. Nonākt al Jazeera melnajā sarakstā nozīmē to pašu, ko pie pirātiem saņemt melno zīmi. Šādu melno zīmi pirms diviem gadiem saņēma sekulārais Sīrijas prezidenta Bašara al Asada režīms, un diez vai tam šogad vēl izdosies noturēties. Reliģiski daudzkonfesionālās Sīrijas sabrukums un varas nonākšana radikālo sunnītu rokās var radīt jaunu sarežģījumu perēkli.
Katara un tās tuvākā sabiedrotā Saūda Arābija, tāpat kā Izraēla un ASV atrodas asā konfrontācijā ar šiītu pārvaldīto Irānu. Līdz ar to atbilstoši ASV doktrīnai par pareizajām un nepareizajām vēstures pusēm sunnītu konservatīvākā novirziena pārvaldītās Katara un Saūda Arābija kopā ar ASV un Izraēlu atrodas vienā – pareizajā vēstures pusē. Šis absurdais sadalījums mulsina Eiropas politiķus, kuri cenšas saglabāt orientāciju šajā veselā saprāta, reālpolitikas, pašsludināto vērtību un šeihu dāsno dāvanu jūklī. Tieši vispārcilvēcisko vērtību atkāpšanās reālpolitisko īstermiņa ieguvumu priekšā rada nerimstoši spriedzi Tuvajos Austrumos. Nekas neliecina, ka šogad šī dubultstandartu radītā spriedze mazināsies. Drīzāk otrādi.