Simbolu nozīmi ir grūti pārvērtēt. Īpaši tādā sociāli jutīgā sfērā, kāda ir politika. Sarmītes Ēlertes izvirzīšana par Vienotības Rīgas mēra kandidāti ir dziļi simboliska. Pretrunīgi vērtētas un vēlētāju uzticību neieguvušas personas izvirzīšana simbolizē Vienotības augstprātīgo un tautu šķeļošo attieksmi pret sabiedrību.
Lai kā vērtētu pašu Sarmīti Ēlerti un viņas līdzšinējo darbību, no politiskās loģikas viedokļa viņas izvirzīšana ir aplams signāls sabiedrībai. Viena iemesla dēļ – iepriekšējās Saeimas vēlēšanās Ēlerte neguva pietiekamu vēlētāju atbalstu un netika ievēlēta par deputāti. Nav svarīgi iemesli, kāpēc tas notika un kuru vietu Ēlerte ieņēma savā vēlēšanu apgabalā. Svarīgs ir viens – vēlētājs Ēlerti izbalsoja. Intervijā LNT rīta raidījumam 900 sekundes Ēlerte precīzi raksturoja šo zaudējumu: «Tāda ir politika. Ar to ir jārēķinās.» Ēlerte gan saka – ar to ir jārēķinās, bet, kā visu mūžu pieradusi, – runā vienu, bet domā un dara pavisam ko citu. Ēlerte savas personīgās vēlēšanas zaudēja, bet ne viņa, ne arī viņas pārstāvētā partija ar to rēķināties un izdarīt konsekventus secinājumus negrib. Tieši tāpat kā Zaķa, Štokenberga, Kampara un citos gadījumos. Kas notiek ar partijām, kuras ar politisko realitāti negrib rēķināties, visiem zināms.
Ignorējot skaidri doto vēlētāju signālu, politiskā zaudētāja Ēlerte stāsies karagājiena priekšgalā pret pašreizējo Rīgas mēru Nilu Ušakovu. Ar šo izvēli Vienotība kārtējo reizi raida sabiedrībai signālus, ka ir partija, kura uzskata sevi gudrāku par «dumjajiem» vēlētājiem. Tas gan nav nekāds jaunums, jo jau agrāk Vienotības līderi laiku pa laikam atļāvušies par lielu sabiedrības daļu augstprātīgi pavīpsnāt un to dažādi apsaukāt. «Viduslaiku tumsoņas» ir maigākais apzīmējums, ar kādu Vienotības vadoņi apzīmē tos, kas neatbalsta viņu kroplo izpratni par «progresu». Ēlertes izvirzīšana liecina, ka Vienotība centīsies pozicionēties kā šā apšaubāmā «progresa» karognesēja iepretim Ušakovam, kurš sevi pozicionē kā vienkāršās tautas, sociāli neaizsargātāko slāņu aizstāvis. Ēlerte intervijā 900 sekundēm neslēpa savu mērķi Rīgā – «mainīt lietas, nevis saglabāt to, kas ir».
Vienotība, izvēloties Ēlerti par Rīgas mēra kandidāti, mērķtiecīgi konfrontē latvisko elektorātu. Lai arī pēdējos gados, kopš Ēlerte vairāk darbojas tieši uz politiskās skatuves, nevis kā agrāk – aizkulisēs, viņa cenšas kaut kā atmazgāties no sava kosmopolītiskā zieķējuma, ar kādu bija biezā kārtā noziedusies, esot Sorosa fonda Latvija valdes priekšsēdētājas un laikraksta Diena galvenās redaktores amatā, un laiku pa laikam kaut ko iečiepstas par nacionālajām vērtībām, viņa daudzu latviešu acīs ir redzamākais sorosītisma (lai arī ko katrs ar to saprastu) simbols Latvijā. Skaidrs, ka viņa nepieļautu 11. novembra krastmalā sarīkot Jaunā viļņa diskotēku, un par to nebūtu nekas iebilstams. Taču tāpat nav šaubu, ka iespējamajā Eiropraida gājienā viņa būs šā gājiena priekšgalā pirmajā rindā zem varavīkšņainajiem karogiem un blakus dažāda izmēra stilizētajiem falliem. Cik konstruktīva sadarbība veidosies Rīgas domē, ja Ēlertes vadītajai Vienotībai būs jāstrādā kopā ar Nacionālo apvienību, kas Ēlertes sorosiskos uzskatus nekādi nevarēs atbalstīt? Izvirzot Ēlerti par savu Rīgas līderi, Vienotība jau ieprogrammē šķeltniecisku konfliktu ar iespējamajiem sadarbības partneriem nacionālajā flangā.
Nievīgo attieksmi pret Latviju Ēlerte demonstrē ik uz soļa. Jau minētajā intervijā, runājot par ekonomiskās atttīstības jautājumiem, Ēlerte pareizi atzīmēja nepieciešamību veidot dažādus radošos ražošanas inkubatorus, kas Rīgai ļautu plašāk attīstīt tās ražošanas potenciālu. Nav šaubu, ka šo ļoti pareizo ideju Ēlertei ieteicis kāds no Vienotības ekonomistiem. Taču no savas puses Ēlerte piebilst gluži savā stilā – mums jāveido tādi inkubatori, kādi jau ir izveidoti Tartu un Skandināvijas valstīs. Taču to, ka arī Latvijā, Ventspilī, šādi inkubatori jau sen kā izveidoti un ik pēc pāris mēnešiem tiek atvērtas jaunas ražotnes, Ēlerte neredz vai negrib redzēt. Jo viņas skatiens ir vērsts visur citur, tikai ne uz Latviju, ar kuru viņa nekad nav lepojusies un savu nepatiku pret šo valsti, būdama ilglaicīga laikraksta Diena galvenā redaktore, centusies iepotēt pēc iespējas lielākai latviešu daļai.