Gruzijas galvaspilsētas Tbilisi ielās pirmdienas vakarā tūkstošiem cilvēku priecājās par vēlēšanu apvienības Gruzijas sapnis uzvaru parlamenta vēlēšanās. Provizoriskie rezultāti liecina, ka prezidenta Mihaila Saakašvili partija Vienotā nacionālā kustība ir cietusi sakāvi.
Tiesa, vēl nav paziņoti oficiālie vēlēšanu rezultāti un var gadīties dažādi pārsteigumi. Tāpat pāragri teikt, ka varas pāreja šajā Aizkaukāza valstī notiks atbilstoši civilizētu valstu praksei. Par to, cik mierīgi tā notiks, šobrīd ir vislielākās bažas gan pašā Gruzijā, gan ārpus tās. Tieši no tā, nevis deklarētajiem lozungiem, varēs spriest par to, cik Gruzija patiesībā ir rietumnieciska un demokrātiska.
Jau ilgi pirms vēlēšanām dažādos komentāros tika atkārtota tēze, ka šīs vēlēšanas būs «vēsturiskas» un noteikšot Gruzijas un pat visa Aizkaukāza politisko nākotni uz ilgiem gadiem. Līdzīgi vērtējumi pirms dažādām vēlēšanām tiek izteikti tik bieži, ka tie jau devalvējušies un bieži vien «vēsturiskā» izvēle realitātē nekas vairāk kā kārtējā varnešu maiņa nav. Šoreiz vēsturiskā nozīmīguma uzsvēršana ir daļēji attaisnojama, jo jaunais parlaments darbosies atbilstoši jaunajai konstitūcijai, kura tika pieņemta, lai nodrošinātu pašreizējā prezidenta Mihaila Saakašvili varas saglabāšanu. Taču izskatās, ka manevri ar konstitūcijas maiņu nav devuši iecerētos rezultātus.
ASV Kolumbijas universitāti absolvējušais Mihails Saakašvili nāca pie varas 2004. gadā Rožu revolūcijas laikā ar demokrātiskiem lozungiem un izteiktu Rietumu ģeopolitisko orientāciju. Atbilstoši demokrātiskajiem principiem, tika pieņemts likums, ka viena persona nevar ilgāk kā divus termiņus ieņemt valsts prezidenta amatu. Taču divi termiņi pagāja ātri un nākamgad «demokrātam» Saakašvili būtu jānodod vara kādam citam. Taču demokrātija ir elastīga, un, ja esi pie varas, tad vienmēr var atrast ceļu, kā apiet pašu pieņemtos likumus. Tika mainīta konstitūcija, un tajā būtiski mainījās akcenti. Par galveno varas amatpersonu kļūs premjerministrs, bet prezidents par ceremoniālu figūru bez reāliem varas instrumentiem. Līdz pat pēdējam laikam šķita, ka Saakašvili partija uzvarēs parlamenta vēlēšanās un par premjeru izvirzīs savu līderi – Saakašvili. Tādējādi viņš saglabātu varu, veikli apejot vairāk nekā divu termiņu aizliegumu.
Tie, kas pieraduši visu vērtēt melnbaltās kategorijās, jau pirms vēlēšanām politisko cīņu vienkāršoja līdz primitīvai klišejai – prorietumnieciskais prezidents Mihails Saakašvili pret prokrievisko miljardieri Bidzinu Ivanišvili. Šī vienkāršotā shēma neiztur kritiku, jo nācijas intelektuālā elite, kas parasti vienmēr un visur atbalsta «Rietumu vērtības», šoreiz kaut kā «prorietumniecisko» Saakašvili neatbalsta un pārsvarā balsoja par Ivanišvili. Savukārt nosacītie «laucinieki», kas dzīvo nostalģijā pēc vecajiem laikiem, kad gruzīni skaitījās vieni no turīgākajiem Padomju Savienībā, ir gatavi arī turpmāk atbalstīt Saakašvili, par spīti visiem klajā nākušajiem faktiem par Saakašvili demokrātijas «Potjomkina sādžu».
Saakašvili valdīšanas gados opozīcija tika ar dažādiem administratīviem un finanšu instrumentiem pēc klasiskajiem Austrumu despotiju paraugiem mērķtiecīgi nīdēta. Tā kā Gruzijas līderis, kurš brīvi runā angļu valodā, skaitījās liels Rietumu draugs, tad uz viņa dažādajiem nedemokrātiskajiem gājieniem rietumvalstu valdības skatījās caur pirkstiem. Cilvēktiesību organizācijas gan laiku pa laikam publicēja režīmam visai neglaimojošus ziņojumus, bet tie tā arī palika šo organizāciju šaurajā lietošanā. Lielie spēlētāji savu politisko interešu bīdīšanai tos savā arsenālā neņēma, jo Saakašvili antiputiniskā retorika nomazgāja visus viņa grēkus.
Situācija būtiski mainījās, kad politiskajā cīņā iesaistījās miljardieris un mecenāts Bidzina Ivanišvili. Balstoties uz neierobežotiem finanšu resursiem, viņš izvērta vērienīgu Saakašvili pseidodemokrātijas atmaskošanas kampaņu. Kulmināciju tā sasniedza, nododot atklātībā videosižetu par nežēlīgu cietumnieku spīdzināšanu. Saakašvili atbildēja ierasti – apsūdzot oponentu prokrieviskā orientācijā. Taču Gruzijā pēc 2008. gada kara prokrieviska orientācija nozīmē apmēram to pašu, ko proarābiska pozīcija Izraēlas parlamentā. Proti, nedaudz mazāk kareivīga un pragmatiskāka. Tāpēc bažām par Gruzijas ģeopolitiskās orientācijas maiņu nav pamata.