Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa ir viena no vadošajām partijas Vienotība politiskajām figūrām. Viņas izteicieni Diena TV, ka uz Rīgas mēra amatu «neviens no Vienotības tā īsti neraujas» un uz šo amatu varētu kandidēt «kāds no jaunajiem Vienotības politiķiem», norāda uz noskaņojumu partijas iekšienē un tās vadībā.
Faktiski tā ir savas sakāves atzīšana vēl pirms cīņas. No tik pieredzējušas politiķes, kāda ir Āboltiņa, dzirdēt šādas atklāsmes ir, mazākais, dīvaini. Ko tās patiesībā nozīmē?
Āboltiņa sabiedrībai raida divus savai partijai ļoti neglaimojošus signālus. Pirmkārt, paziņo, ka partijas augšgalā ir sakāvniecisks noskaņojums, jo neviens cīņā ar pašreizējo Rīgas domes priekšsēdētāju Nilu Ušakovu (SC) īsti doties nevēlas. Neaizmirsīsim, ka Rīgas pašvaldība ir valsts lielākā pašvaldība ar milzīgiem finanšu un administratīvajiem resursiem. Jebkurā gadījumā – Rīgas mērs ir politiski ļoti kārdinošs amats, un par iespēju to ieņemt būtu liela cīkstēšanās, ja vien reāli pastāv ētu iespēja pie šā amata tikt. Āboltiņas izteikumi liecina, ka šāda iespēja tiek uzskatīta par maz ticamu, un tāpēc lielās partijas bonzas dod priekšroku mierīgam darbam Saeimā un negrasās mesties cīņā, kurā ir neliela uzvaras varbūtība. Protams, tas neliecina par lielu Vienotības galvgaļa politiķu kapacitāti. Vadīt pilsētu acīmredzot tomēr nav tas pats, kas spriedelēt par godīgu valsts pārvaldi, tiesiskumu, reformām un citiem skaistiem vārdiem, par kuriem nav jānes nekāda atbildība. Faktiski, Vienotība ar savas galvenās runassievas muti demonstrē partijas bailes uzņemties atbildību, jo līdz šim vienīgais, ko tās vadītāji spējuši, ir paklausīgi pildīt starptautisko aizdevēju norādījumus, un pašu iniciatīvu izrādījuši ārkārtīgi reti.
Taču otrs signāls sabiedrībai ir vēl nepatīkamāks. Ja jau Āboltiņa atzīstas, ka Vienotībai pret Ušakovu nekā nav, ko likt pretī, tad tas ir visai baiss novērtējums pašu realizētajai politikai Latvijā. Vienotība šobrīd ir centrālā koalīcijas ass un galvenajos virzienos realizē valstī savu politiku. Ja šī politika ir tik laba, pārliecinoša un valsts attīstību veicnoša, ka to pat var saukt par veiksmes stāstu, tad taču nekas nevar būt vienkāršāks, kā pacelt šo veiksmes stāsta karogu un, to augsti turot virs galvas, lepni iesoļot Rīgas domē. Ja Vienotības politika ir tik pārliecinoša, tad taču nekam nevajadzētu traucēt pārņemt varu un izmēzt no domes visus šos saskaņiešu un šleseriešu nemākuļus. Taču, tuvojoties pašvaldību vēlēšanām, Vienotības rindās arvien retāk dzird dziedam pašuzmundrinošo veiksmes stāsta dziesmu. Tātad kaut kas nav kārtībā. Partijnieki uz vietām saprot, ka ar šādu dziesmu viņi savu reitingu diez ko nepacels. Tad nu atliek secināt, ka nekāda izcila vai mazāk izcila Vienotības politiskā piedāvājuma dabā nemaz nav. Ir tikai skaļa bungu rībināšana, kura jau sāk nogurdināt. Bet, ja nekā jēdzīga, ko piedāvāt rīdziniekiem, Vienotībai nav, tad no gultsapakšas jāvelk laukā vecais, labais burvju vārdiņš – krievi.
Vienotības PR speciālistiem nevajadzētu skopoties. Jāsametas kopā ar vislatviešu ķuzuļiem (Jānis Ķuzulis – ilggadējs TB/LNNK vēlēšanu kampaņu veidotājs) un jānopērk Osipovs vai Lindermans, lai tie kādu skaļāku provokāciju sarīko. Kas gan var būt efektīgāks, kā vēlēšanu kampaņu pārnesot etniskās konfrontācijas lauciņā?
Tieši centieni dažām tā dēvētajām latviskajām partijām uzsvaru likt uz etnisko kārti visuzskatāmāk parāda šo partiju politisko ideju nabadzību. Tad, kad bija krīzes kulminācija, tad šo ideju nabadzību bija vieglāk noslēpt aiz aicinājumiem savilkt jostas un dzīvot taupīgāk. Tagad Āboltiņa atzīstas – mums vēlētājiem nav pozitīvās programmas. Mēs protam tikai citus nolikt, bet valsts attīstības vīzijas mums nav. Ar saimniecisko darbu mēs vispār neprotam nodarboties, jo vislabāk protam tukši, bet labskanīgi runāt, tāpēc koncentrēsimies uz darbu Saeimā, bet uz Rīgas domi sūtīsim savus rezervistus.
Tomēr šai Āboltiņas politiskajai atklāsmei tomēr ir viena pozitīva iezīme. Partijas līdere, pati to negribot, ir atsegusi Vienotības idejisko tukšumu. Bet daba necieš tukšumu, līdz ar to varam gaidīt parādamies jaunas, interesantas idejas, kuras konkurēs jau nākamajās Saeimas vēlēšanās.