Valsts kontroliere Ingūna Sudraba skarbi komentējusi valdības plānotos budžeta grozījumus, sakot, ka papildus piešķirtā nauda nav nekas cits kā parādu segšana, kas savukārt liecinot par slikti padarītu darbu iepriekš. Atļaušos nebūt tik kritisks, jo jau tas vien, ka šogad pēc ilgāka pārtraukuma atkal gada vidū tiks dalīta papildus plānotajai budžetā ienākusī nauda, ir iepriecinoši. Tas nozīmē, ka pēc smagas ekonomiskās krīzes ir sākusies uzplaukuma fāze. To atzīst arī SVF savā palīdzības pēcprogrammas ziņojumā.
Valdība nolēmusi sadalīt mazāk nekā pusi jeb 70 miljonus latu no papildus budžetā ienākušās naudas. Vislielākais papildu finansējums paredzēts Satiksmes ministrijai autoceļu tīkla uzturēšanai un atjaunošanai un Veselības ministrijai. Precīzs finansējuma atšifrējums pagaidām vēl nav publiskots, bet gan jau šī nauda tiks izlietota sabiedrībai neatliekamākajām vajadzībām. Pret šīs naudas sadalīšanu un tās apmēru nav ko iebilst. Taču ir jāiebilst pret retoriku, kura pavada šo visnotaļ patīkamo notikumu, jo tā liecina par nevēlēšanos skaidri saskatīt patiesos krīzes cēloņus. «Uzskatu par savu atbildību nepieļaut trekno gadu prakses atsākšanos,» uzsver premjers Valdis Dombrovskis. Ar to saprotot strauju algu celšanu sabiedriskajā sektorā. Viss jau it kā ir pareizi teikts, taču tikai it kā, jo Dombrovska solījumi «nepieļaut trekno gadu praksi» ļoti atgādina alkoholiķa solījumus vairs nežūpot. Turpmāk iedzeršu tikai tā mēreni, kā visi. Praksē šī mērenība darbojas tikai līdz nākamajam plostam, jo tiek stūrgalvīgi noliegta problēmas sakne. Latvijas ekonomiskās krīzes cēlonis nebija sabiedriskā sektora izšķērdība, kā tas tiek atkal un atkal atkārtots, bet gan privātā sektora bezatbildīga kreditēšanās. Dombrovskis lieliski zina, ka ne jau Kalvīša valdības saimniekošana valsti iedzina krīzē. Tikai nenopietni un populistiski politikāņi var muldēt (cita maigāka vārda nav) par Kalvīša laika lielajiem budžeta deficītiem. Visus trīs Kavīša valdīšanas gadus budžeta deficīts bija zem 1% no IKP un kopējais valdības parāds nepārsniedza 10% no IKP (http://appsso.eurostat.ec.europa.eu/nui/show.do?dataset=gov_dd_edpt1&lang=en). Kalvītis stāsta tīru patiesību, apgalvojot, ka atkāpjoties atstājis valsts finanses labākajā stāvoklī tās vēsturē. Šeit jāuzsver, ka nav runa par Kalvīti un viņa valdību, bet gan par adekvātu sitācijas novērtējumu, lai varētu izdarīt pareizus secinājumus, balstoties uz faktiem, nevis pašsacerētiem mītiem. Kalvītis kā jau Šķēles idejiskais sekotājs bija ļoti kvēls fiskālās disciplīnas (bezdeficīta budžeta) piekritējs. Viņš, tieši tāpat kā tagad Dombrovskis, ar visām četrām pretojās straujajam algu palielinājumam sabiedriskajā sektorā, bet pretoties spiedienam nespēja. Arī Dombrovskis vai viņa sekotājs, vienalga, kurš tas būs, nespēs, ja vien neatradīs iespēju laikus šo spiedienu neitralizēt. Šeit svarīgi ir izprast, par kādu spiedienu ir runa. Opozīcijas vai arodbiedrību spiediens uz valdību ir tikai normāla pretreakcija uz naudas masas pieplūdumu (kredītu formā) privātajā sektorā. Valdības parāds pirms krīzes 2008. gadā bija mazāks nekā 1 miljards latu iepretim 16 miljardiem latu privātā parāda. Tieši ekonomikas privātā sektora (tai skaitā un galvenokārt – juridisko personu) spiediens lika Kalvītim celt algas budžeta iestādēs. Dombrovskis tagad var algu pārmērīgu necelšanu solīt cik grib, bet tirgus stihija visu noliks tā, kā tai labpatiksies. Lai ko arī teiktu Dombrovskis vai kāds cits. Ja vien šī tirgus stihija netiks laikus savaldīta. Eksistē divi intrumenti tirgus stihijas savaldīšanai. Monetārie un fiskālie. Tā kā no monetāriem instrumentiem (kas ir visefektīvākie) esam paši labprātīgi atteikušies, bet visas fiskālās darbības ir faktiski procikliskas (nodokļi tiek celti, kad krīze, bet laisti lejā uzplaukuma fāzē), tad mūs sagaida delfīna lēcieniem raksturīga nākotnes attīstība. Ar lēcienveidīgiem izrāvieniem un sekojošu dziļu ienirienu (krīzi). Tagad, kad uzplaukuma fāze tikai sākas, vēl ir laiks veidot nākotnes attīstības stratēģiju, cenšoties izvairīties no smagām krīzēm nākotnē. Šim nolūkam jābeidz fokusēties tikai uz budžeta rādītājiem un jāsāk rūpīgāk sekot naudas plūsmām privātajā sektorā, domājot par instrumentiem šo plūsmu ietekmēšanai.