Nupat TV kanālā Discovery varēja skatīt raidījumu par britu pētnieka Eda Staforda pārgājienu gar Amazones upi no tās izteces Andu kalnos Peru līdz pat ietekai Atlantijas okeānā. Ceļā vīrišķīgais pētnieks pavadīja vairāk nekā divus gadus, kājām noejot gandrīz 7000 kilometru.
Ekspedīcijas laikā viņam nācās pārtikt no noķertajām zivīm, sīkiem rāpuļiem, dzert ūdeni no dubļainām rāvām un pārciest neskaitāmus moskītu un dažādu tārpveidīgo kustoņu uzbrukumus. Mitrajos džungļos viņu mocīja iekaisušas čūlas, strutojošas brūces un asiņojošas tulznas. Nācās pārciest dažādas slimības un bezpalīdzības izraisītu izmisumu simtiem kilometru no tuvākās apdzīvotās vietas. Kad, uzstājoties ar priekšlasījumu Britu Karaliskajā akadēmijā, viņam jautāja, kas viņam deva spēku visus šos pārbaudījumus izturēt līdz galam, viņš atbildēja, ka tēvs vienmēr mācījis – ja kaut ko iesāc, tad noteikti izdari līdz galam. Šī Staforda tēva atziņa ienāca prātā, lasot ziņu, ka mūsu Saeimas deputāti pamazām zaudējot interesi par pašizveidoto parlamentārās izmeklēšanas komisiju Latvijas Krājbankas maksātnespējas lietā. Mūsu deputātiem aktīva darbība izveidotajās komisijās ir darbs, kuru viņi uzņēmušies, sākot pildīt atbildīgo amatu. Viņiem nav jāpārcieš ne tūkstošā daļa no tā, ko pārcieta Eds Stafords, taču interese zudusi, un viss liecina, ka iesāktais darbs paliks nepabeigts – pusratā. Tiesa, tas būtu milzu brīnums, ja notiktu kaut kā citādi. Tieši tāds pats liktenis ir piemeklējis gandrīz visas iepriekšējās Saeimas izmeklēšanas komisijas. Sākumā milzu entuziasms un skaļi paziņojumi, bet pēc neilga brīža tas viss izčākst un rezultātā – čiks. Protams, formāli jau kaut kāds gala ziņojums tiks pieņemts, bet vai tam būs kāda jēgpilna nozīme? Saeimai esot katastrofāli zems sabiedrības uzticības līmenis. Taču kāda gan var būt cilvēka pirmā reakcija uz ziņu, ka deputātiem «zudusi interese» un viņi komisijas sēdes apmeklē kūtri? Pavisam vienkārša – viņiem (tas ir, deputātiem) taču galvenais ir pazīmēties un kaut ko pakampt. Kad par Krājbankas likteni bija samērā liela sabiedrības uzmanība, varēja gozēties TV kameru gaismā un runāt par komisijas dibināšanu. Taču, kad sabiedrības interese noplakusi un zīmēšanos kameru priekšā nomainījis rutinēts ikdienas darbs, «interese zudusi». Iespēja pazīmēties kameru priekšā nav vienīgais, kas interesē mūsu deputātus. Maksātnespējas administrēšana ir viens ārkārtīgi ienesīgs darbiņš. Atbilstoši likumam administrators saņem 15% no pirmajiem 10 000 atgūtajiem latiem, 10% no pirmajiem 100 000 un 5% no summas, kas pārsniedz 100 000 latu. Krājbankas aktīvu apjoms lēšams ap 650 miljoniem latu un ap 500 miljoni latu ir reāli atgūstami. Tas nozīmē, ka Saeimas vairākuma (lasi: Vienotības) ieceltais Krājbankas likvidators var rēķināties ar vismaz 25 miljoniem latu. Kad parādās iespēja iegūt šādas summas, visas runas par iespējamo Krājbankas sanāciju šķiet ķecerīgas un apklusināmas pašā iedīglī. Ja paturam prātā šos miljonus, kļūst skaidra Vienotības vadības histēriskā reakcija uz partijas biedra Gata Kokina tikšanos Londonā ar Antonovu un tur veiktajām pārrunām par iespējamo bankas sanāciju. Vienotība jebkuras runas par sanāciju uztvēra kā kaula raušanu ārā no mutes. Patrāpījies tik varens kampiens, bet te pat savējie grib patraucēt dzīres. Administratoram tiek piešķirta ļoti plaša vara rīkoties ar šiem īpašumiem. Ne tikai Latvijas, bet visas pasaules prakse liecina, ka šādos gadījumos parādās milzu iespējas izlemt dažādus jautājumus tīri subjektīvi un tur, kur ir bagātīgi klāts galds, tur arī drupačas bagātīgas. Šīs drupačas stipri vien kairina mūsu politbiznesmeņu sakarsušās smadzenes. Velti Raimonds Pauls aicināja rūpīgāk izskatīt dažādas Krājbankas sanācijas iespējas. Starp valdošajiem nebija neviena, kas būtu ieinteresēts, lai Krājbanka turpinātu darbu. Atšķirībā no Parex bankas, kurā atsevišķu personu un Rietumvalstu banku sindikāta (Parex bankas kreditoru) nauda tika glābta par nodokļu maksātāju naudu. Par Parex bankas «glābšanas» laikā pieļautajām kļūdām (vai noziegumiem?) neviens nav atbildējis pat politiski. Visas procesā iesaistītās amatpersonas sekmīgi turpina darboties savos lauciņos, un viņu reputācija nav ar visniecīgāko melnumiņu aptraipīta. Visticamāk, līdzīgi būs ar Krājbankas aktīvu izūtrupētājiem. Tiesībsargājošās iestādes ir Vienotības pieradinātas, bet parlamentā sēž plānā galdiņa urbēji, kuri nevienu lietu līdz galam nespēj izdarīt.