Latviešu filozofija
 

Laiku pa laikam izskan apgalvojumi, ka Latvijai neesot savas filozofijas vai valsts ideoloģijas. Manuprāt, šāds apgalvojums nav patiess, jo jebkurai valstij, tāpat kā jebkuram cilvēkam, vienmēr ir kāda dzīves filozofija, pēc kuras tā (viņš) dzīvo. Cits jautājums, cik šī filozofija ir produktīva un attīstību veicinoša, jo tā var būt arī destruktīva. Tā var būt alkoholiķa filozofija, kuras galvenā ideja – tikt pie mēriņa, un visam pārējam nav nozīmes, vai Oblomova filozofija – lieciet man svētu mieru un netraucējiet dzīvot, tas ir, gulēt. Ir amerikāņu filozofija, kas visu dzīvi pārvērš nemitīgā sacensībā un ir tendēta uz rezultāta sasniegšanu.

Kāda ir Latvijas filozofija? Tā noteikti nelīdzinās amerikāņu filozofijai. Cilvēkus, kuri cenšas kaut ko sasniegt, izsisties uz augšu, Latvijā īpaši nemīl un cenšas aiz kājas vilkt atpakaļ bedrē. Parasti latviešiem piedēvē divus domāšanas modeļus, kurus var arī saukt par filozofiskām sistēmām – vagaru (vai kalpu) un sūnu ciema domāšanu. Ar vagaru filozofiju jāsaprot organiska (pašsaprotama) iztapība svešzemju kungam un izteikta nepatika pret tautieti, kurš arī gribētu kungos izsisties. Vagars ir izpildīgs, pārmēru paklausīgs un neatsaucīgs pret līdzcilvēku iniciatīvām. Vagaram raksturīgo domāšanu no latviešu mentalitātes centās izravēt pirmās republikas laikā, it īpaši Ulmaņa laikos, kad latviešos centās iepotēt saimnieka garu. Diemžēl liela daļa saimnieku ideoloģijas nesēju tika izsūtīti uz Sibīriju vai devās bēgļu gaitās. Rezultātā šis jau tā plānais slānis tika vēl vairāk noplicināts. Sūnu ciema filozofija ir vēl graujošāka. Tā ir pieticības filozofija, kas ļauj apmierināties ar mazumiņu un noraida cīņu kā mērķa sasniegšanas līdzekli. Katra aktivitātes izpausme tiek uztverta kā mīļā miera traucējums. Centieni par katru cenu izvairīties no cīņas tiek gļēvi attaisnoti ar «tur jau tāpat neko nevar panākt». Ja latvietim ir jāizvēlas starp agresīvo buldozeru Šleseru un miermīlīgo plīša lācīti Dombrovski, tad izvēle neapšaubāmi ir pasīvā Dombrovska pusē. Šobrīd Latvijai ir divi ceļi. Vai nu mēģināt mainīt valdošo filozofiju pret citu, vai arī atzīt esošo par pietiekami labu. Kļūdaini iedomāties, ka esošais sūnu ciema domāšanas modelis tiek uzskatīts par nevēlamu. Tieši otrādi, pēdējā laikā sabiedriskajā domā tiek popularizēts viedoklis, ka nav ko gausties un kritizēt. Esot gana labi un galvenais – nekas labāks nemaz neesot iespējams. Dombrovskis esot visu laiku labākais premjers un punkts. Tātad ES fondu maksājumu pārtraukšana un Pasažieru vilciena iepirkuma epopeja ir labākais iespējamais? Pēc 25% IKP krituma un trīs gadus aizturēta neapmierināta pieprasījuma atraisījuma pašreizējais IKP pieauguma temps drīzāk sasniegts, nevis pateicoties pasīvajai Dombrovska valdības rīcībai, bet gan par spīti tai. Var jau teikt, ka jāuzsver pozitīvais, tādējādi ceļot nācijas pašapziņu. Izklausās pareizi un pārliecinoši. Nelaime tik tā, ka jebkurš frāzes – nekas labāks nav iespējams – izteicējs ir tipiskākais sūnu ciema filozofijas adepts. Katrs, kurš saka – nekas labāks nav iespējams, ir vai nu nirvānu sasniedzis budists, vai tīrākais oblomovietis. Teikt, ka nekas labāks nav iespējams, varbūt vēl varētu, ja Latvija tiešām būtu vispārpieņemts pasaules labas prakses paraugs. Diemžēl neviens pasaulē ne reizi nav Latvijas valsts modeli un krīzes pārvarēšanas metodi licis par piemēru citām zemēm. Uzsveru – neviens un nekad. Daži ir paslavējuši par pacietību un izturību, bet likuši kā piemēru citiem – neviens. Starptautiskā mērogā vienīgais atzītais Latvijas veiksmes stāsts ir aviācijas nozare, par kuru, pateicoties ilgstošai un intensīvai zāģēšanai, iespējams, pavisam drīz runāsim jau pagātnes formā. Arī pagaidām vēl sekmīgi strādājošās ostas ir kā dadzis acīs vagarisma apoloģētiem. Gan Rīgas, gan Ventspils ostās pagaidām vēl toni nosaka vietējie. Svešzemju kungi vēl nevar atļauties ar kāju spert vaļā ostu vadītāju kabinetu durvis un latvieši tos nesagaida ar sakumpušām muguriņām un simboliskām ostas atslēgām rokās. Šādai bezkaunībai jādara gals, spriež vagaru gara mantinieki. Taču ir arī cits ceļš. Uzskatīt veco vagarisma un sūnu ciema filozofiju kā latvietim apkaunojošu un tās vietā radīt jaunu nacionālo ideoloģiju. Lauzt ierasti pasīvo pasaules uztveri nav viegli. Likt gļēvulim rīkoties drosmīgi vēl grūtāk. Bet citas izejas nav, ja gribam saglabāt latviešiem vietu zem saules.