Īsi pirms ASV valsts sekretāres Hilarijas Klintones vizītes Rīgā uzvirmojušās kaislības ap ebreju kopienas īpašumu restitūcijas jautājumu liek mums kārtējo reizi pirmām kārtām sev pašiem noskaidrot – vai esam gatavi pieņemt kā savas tā sauktās Rietumu vērtības.
Lielākā daļa latviešu ir pārliecināti, ka ir īsti eiropieši un viņiem nav nekādu problēmu ar identitāti – viņi ir latvieši, kuri nepārprotami pieder pie Rietumu civilizācijas. Ja par latvietību viss ir daudzmaz skaidrs, tad ar to rietumnieciskumu ir nedaudz sarežgītāk. Ebreju kopienas īpašumu restitūcijas jautājums šo problēmu izgaismo ļoti reljefi.
Dažkārt dzirdamas frāzes – ar ko tad ebreji ir citādāki nekā baltkrievi, igauņi vai poļi, lai viņiem atdotu kādus īpašumus tikai uz nacionālās piederības rēķina? Šāds jautājuma formulējums, no Rietumu vērtību nesēja viedokļa, ir pilnīgi nepieņemams. Ebreju nacionālā ekskluzivitāte (izredzētība) ir viens no centrālajiem Rietumu vērtību stūrakmeņiem. Neviens Rietumu vadošs politiķis nekad nekādos apstākļos neuzdrīkstēsies izteikt kaut ko līdzīgu – ar ko ebreji atšķiras... Tā runāt nedrīkst, ja vien ir vēlēšanās Rietumos sēsties pie viena galda ar «nopietniem» cilvēkiem. Ebreju ekskluzivitāte nav apspriežams jautājums, tāpat kā Hitlera un nacistiskās Vācijas politikas absolūts necilvēcīgums. Tā ir mūsdienu Rietumu politikas realitāte, kura vai nu jāpieņem, vai arī sevi jāizslēdz no «nopietno» politiķu vidus. Vārds «nopietns» šeit nozīmē, kā teicis kolēģis Viktors Avotiņš, ne vairāk, ne mazāk kā iespēju saņemt Hilarijas buču. Šodienas Latvijā Hilarijas buču ir nopelnījuši saņemt vienīgi Vienotība un zatlerieši. Trešais koalīcijas partneris – Nacionālā apvienība –Rietumu vērtību kontekstā nav «nopietna» partija un uz Hilarijas buču pretendēt nevar. Ja mēs vēl šeit pieminam divus citus vaļus, uz kuriem balstās Rietumu vērtības, – maksimālu pretimnākšanu seksuālajām un nacionālajām minoritātēm, tad kļūst pavisam uzskatāmi redzams, ka Nacionālā apvienība krīt laukā no prorietumnieciskās Dombrovska koalīcijas.
Šajā kontekstā kļūs izprotamāka latviešu izcilā komponista Imanta Kalniņa piedāvātā alternatīvā koalīcija – NA, ZZS un Saskaņas centrs (intervija Dienā, 21.10.2011.). Latvijas politiskajā realitātē šāds politisko spēku salikums ir pilnīgi neiespējams, jo liela daļa NA biedru ir politiski dezorientēti. Šī dezorientācija visuzskatāmāk tika demonstrēta pēcvēlēšanu naktī pēc 10. Saeimas vēlēšanām, kad publiski tika dziedāts Mēs sitīsim tos utainos, bet tad tos zili pelēkos. Šajā dziedājumā izpaužas smagākā NA problēma – no vienas puses, izteikta rusofobija, bet, no otras puses, tikpat liela, nu varbūt mazliet mazāka, Rietumu fobija. Iesalnieka «inteliģentais antisemītisms» un lielas NA biedru daļas neslēptā nepatika pret geju kultūras izpausmēm tikai paspilgtina NA faktisko pretrietumnieciskumu.
Dažkārt tiek minēts, ka NA esot viens no tiem retajiem Latvijas politiskajiem spēkiem, kuriem it kā esot skaidra ideoloģija. Atļaušos nepiekrist. NA ģeostratēģiskā dezorientācija šo spēku nekādi neļauj nosaukt par ideoloģiski konsekventu. Var just, cik ļoti NA līderis Raivis Dzintars cenšas radīt kādu vienotu nacionāli orientētu ideoloģiju, bet cik grūti NA ierindas biedriem šos centienus saprast. Viņiem visa ideoloģija sākas un beidzas ar Mēs sitīsim tos utainos, bet tad tos zili pelēkos, un neko vairāk viņi dzirdēt negrib. NA līderi ir kļuvuši (faktiski vienmēr arī bijuši) par sava rusofobiskā elektorāta ķīlniekiem.
Nacionāļi iebilst, ka viņi ir nevis pretrietumnieciski, bet gan iestājas par savu – latviešu – ceļu. Domāju, ka lielākā daļa latviešu ir par savu latviešu ceļu, bet tad kāpēc NA reitings ir zem 10%? Tāpēc, ka nopietnam cilvēkam latviešu ceļš ir kaut kas vairāk nekā Mēs sitīsim tos utainos, bet tad tos zili pelēkos. R. Dzintara problēma ir tā, ka sakarīgu nacionālo politiku, kura gan balstītos ģeopolitiskajās realitātēs, bet vienlaikus nesirgtu ar Vienotībai raksturīgo sulainisko iztapību Rietumu «draugu» priekšā, viņš savam elektorātam piedāvāt nevar. Tā vienkāršā iemesla dēļ, ka viņu nesapratīs. Bet vajag mēģināt. Un vislabāk to darīt, runājot skaidru valodu. Runāt tā, kā pats R. Dzintars domā, nevis izpatikt politiski mazizglītotam elektorātam.