Viens no galvenajiem Latvijas sekmīgas attīstības traucēkļiem ir sabiedrības sašķeltība, kas lielā mērā iezīmējas arī attieksmē pret dažādu vēstures notikumu interpretāciju. «Mēs nevarēsim runāt par stipru un saliedētu Latvijas valsti, ja ļausim politiski ciniskā veidā izmantot Eiropas lielākās traģēdijas – Otrā pasaules kara – vēsturiskos faktus un veterānus, kuri paši jau reiz izbaudījuši kara briesmas,» Valsts prezidents Andris Bērziņš uzsvēra, tiekoties Rīgas pilī ar kara veterāniem, kas cīnījušies padomju pusē. Viņš pauda apņemšanos neatkāpties no sabiedrības saliedēšanas mērķa visā prezidentūras laikā un nākamnedēļ tikties ar leģionāru pārstāvjiem.
Var tikai apsveikt prezidenta centienus risināt šo jautājumu. Kāpēc tas ir tik svarīgs? Ne tikai tāpēc, ka, tēlaini izsakoties – ir grūti iet uz priekšu, skatoties atpakaļ. Tam ir arī ļoti racionāls iemesls. Priekšplānā izvirzot vēstures interpretācijas jautājumus, mēs vājinām politisko konkurenci. Politiskajā diskusijā maznozīmīga kļūst valsts attīstības tematika, jo svarīgāk kļūst noskaidrot attieksmi pret atsevišķiem vēstures notikumiem. Vēlēšanās savstarpēji konkurē nevis labākās idejas par to, kā panākt valsts ekonomisko izrāvienu un sasniegt ES vidējo labklājības līmeni, bet gan spriedelējumi par vēsturiskiem vai etniskiem jautājumiem. Protams, nevar noliegt nacionālo jautājumu nozīmi, jo nacionālā identitāte katram ir pat ļoti svarīga, taču Otrā pasaules kara tematika Latvijā ir ieguvusi politiski neveselīgu raksturu, kam mazs sakars ar nacionālo identitāti vai patiesu pašlepnumu.
Lai ko mēs runātu, ir jāvienojas par vienu vēsturisku patiesību. 1940. gada 17. jūnijā Latvijas valsts tika okupēta. Latvijas armija nepretojās un drīz vien kā valstiska struktūrvienība pārstāja eksistēt. 1941. gadā Latvijas valsts teritoriju okupēja hitleriskā Vācija. Ne staļiniskās PSRS, ne hitleriskās Vācijas plānos nebija neatkarīgas Latvijas valsts atjaunošana. Līdz ar to visi Otrā pasaules kara bruņotie formējumi, kuros piedalījušies latvieši, uzskatāmi par veltīgiem mūsu tautas dzīvā spēka upuriem pasaules lielvaru iegrieztajās kara dzirnavās. Šie cilvēki ir pelnījuši cieņu kā upuri, un viņu ciešanu priekšā jānoliec galva. Vienalga, kurā frontes pusē viņi karojuši, jo neviena no karojošajām pusēm neatkarīgu Latvijas valsti pat negrasījās atjaunot. Līdz ar to mēģināt kādu no pusēm nostādīt kā pareizo un atbalstāmo iepretim otrai ir valstiski nepareizi, lai kā emocionāli tuvāka dažreiz ir viena vai otra puse. Abas puses ir upuri, un punkts.
Šādai notikumu interpretācijai, jādomā, piekristu arī abu pušu kaujinieki. Viņu starpā naids jau sen kā zudis, jo tagad sirmā vecumā to dienu atmiņas par fronti iekrāsojas jau citā gaismā. Manuprāt, Valsts prezidentam kopā ar abu pušu kara veterāniem vajadzētu sastādīt samierniecisku izlīguma memorandu, kuram pievienotos dzīvi palikušie šo tālo gadu notikumu dalībnieki. Ja paši veterāni parakstītu šādu memorandu, tad tas lielā mērā izņemtu no rokām ieročus tiem, kuri gadiem jau barojas (dažkārt arī burtiskā veidā) no Otrā pasaules kara politiska tupinājuma. Tieši šiem, kā norāda prezidents – ciniskiem izmantotājiem, šī kara turpināšana ir gan politiskās izdzīvošanas, gan bieži vien arī materiālās labklājības jautājums. Leģitimitāti savai parazitēšanai uz kara veterānu rēķina viņi gūst, atsaucoties uz veterānu piemiņu, par kuras galvenajiem uzturētājiem uzdodas. Diemžēl bēdīgi slavenais kara noziedznieku meklētājs un atradējs tur, kur viņu nav, Efraims Zurofs nav vienīgais šāds pagātnes notikumu ekspluatētājs. Ne mazums tādu ir arī latviešu nometnē. Ja kara veterāni paši norobežotos no dažādu sugu politiskajiem parazītiem, tad tas būtu liels solis uz morālās gaisotnes uzlabošanos valstī.
Valsts prezidenta centieni uzlabot gaisotni valstī un mazināt plaisu starp dažādām līdz šim sašķeltām sabiedrības grupām ir viņa līdz šim redzamākais darbības virziens. No šāda aspekta kalambūrs – miers un bērziņš – ir tieši tas, kas mūsu valstij šobrīd nepieciešams. Miers un saticība, jo tikai saticībā var sapņot par skaistu nākotni un iecerētās vīzijas piepildījumu. Savstarpēji plēšoties, vienīgā vīzija ir nevis kā labāk dzīvot, bet kā uzvarēt otru. Daudzi to ir arī savā dzīvē pieredzējuši. Arī mūsu valsts no nesaticības ligas ir pietiekami cietusi. Lai prezidentam izdodas kaut uzsākt samierināšanās ceļu.