ASV militārā virspavēlniecība martā aizvadījusi divas nedēļas ilgas virtuālās mācības, kuru laikā tika modelēts Izraēlas uzbrukums Irānai un tālākie notikumi, ziņo laikraksts The New York Times, atsaucoties uz avotiem Pentagonā.
Militāristi nonākuši pie secinājuma, ka Izraēlas trieciens pret Irānas kodolobjektiem gandrīz nenovēršami novedīs pie ASV iesaistīšanās konfliktā un simtiem amerikāņu bojāejas.
Kamēr Pentagonā notiek virtuālās kara mācības, benzīna cenas Latvijas degvielas uzpildes stacijās pārsit jaunus rekordus. Šie rekordi demonstrē, cik ļoti globālie procesi ir savstarpēji saistīti un iespaido katra mūsu planētas iedzīvotāja dzīvi. Irānas naftas embargo un bailes no gaidāmās eksplozijas Tuvajos Austrumos dzen naftas cenas debesīs. Gaisotne ap Irānu un ieilgusī spriedze tās tuvākajā sabiedrotajā – Sīrijā arvien vairāk nokaitējas. Parasti šādi atmosfēras sabiezējumi atrisinās ar militāru konfliktu. Izraēlas premjerministrs Benjamins Netanjahu, nesen viesojoties Vašingtonā, lika saprast, ka Izraēlas pacietības mērs ir izsmelts un tā neesot gatava gadiem gaidīt Irānas kodolproblēmas risinājumu. Tas ir, militāru uzbrukumu. Jautājums vienīgi – kad tas notiks un kas uzbruks? Vai Izraēla, ASV vai abas kopā?
Kādi ir šī potenciālā konflikta cēloņi un mērķi? Oficiālā versija, kuru diendienā atkārto dažādas amatpersonas un mediji, skan – Irāna gatavo savu atombumbu, un tas par katru cenu ir jānovērš. Diemžēl pasaules prakse liecina, ka ļoti reti patiesais uzbrukuma iemesls ir tas, par kuru skaļi skandina. Redzamākais gadījums bija ar Sadāma Huseina masu iznīcināšanas ieročiem, par kuriem pirms uzbrukuma runāja kā par neapstrīdamu faktu, bet vēlāk izrādījās, ka visi tā sauktie pierādījumi par šādu ieoču eksistenci ir safabricēti. Neapgāžamu pierādījumu, ka Irāna patiešām būvētu savu atombumbu, nav. Ir tikai Holivudas līmeņa videosižeti ar baltos ķiteļos tērptiem cilvēkiem maskās, satelītuzņēmumiem no Google Earth un draudīgiem tekstiem aiz kadra. Tajā pašā laikā Irāna neliedz starptautiskās atomenerģijas aģentūras ekspertiem inspicēt savus kodolobjektus un ir piekritusi aprīlī atsākt sarunas ar starpnieku sešnieku, kurā ietilpst ANO Drošības padomes patstāvīgās dalībvalstis un Vācija.
Irāna ir trešā lielākā naftas eksportētājvalsts pasaulē un tai ir trešās lielākās pierādītās naftas rezerves pasaulē aiz Saūda Arābijas un Kanādas. Rietumu kompānijas no Irānas naftas pīrāga apsaimniekošanas ir pilnībā nošķirtas. Vienlaikus Irāna pretendē uz reģiona dominējošo militāro lielvaru un uz visu pasaules šiītu galvenā vadoņa lomu. ASV un Irānas attiecības ir saspīlētas kopš 1979. gada Irānas revolūcijas. Visus šos gadus ASV ir lolojušas cerības, ka islāmistu režīms sabruks no iekšienes, jo pirms revolūcijas Irāna bija viena no rietumnieciskākajām reģiona valstīm. Taču šīs cerības nepiepildās, un katru reizi vēlēšanās uzvar ASV nedraudzīgi spēki. Var jau teikt, ka vēlēšanas ir nedemokrātiskas vai to rezultāti falsificēti, lietas būtību tas nemaina – cerības uz režīma krahu iekšējo pretrunu dēļ nav attaisnojušās.
Irāna stūrgalvīgi atsakās atzīt Izraēlas tiesības uz eksistenci un regulāri piedraud to nolīdzināt līdz ar zemi. Izraēla atrodas naidīgu valstu ielenkumā un tāpēc šādus draudus uztver saasināti, pat ja tie ir ekscentriskā Irānas prezidenta Mahmūda Ahmadinežāda nepiepildāmie sapņi. Irāna neslēpti atbalsta kustības, kuras Izraēla uzskata par teroristiskām, tāpēc Irāna kā valsts tiek uzskatīta par Izraēlas ienaidnieku numur viens.
Aplami ir iedomāties, ka visa musulmaņu pasaule ir brālīgi vienota. Islāma pasaulē ir ļoti dziļas un vēsturiski naidpilnas pretrunas starp sunnītiem un šiītiem. Sunnītu centrālo grupējumu veido Saūda Arābija, Katara un citas Persijas līča valstis, bet par šiītu līderi uzdodas Irāna, kuras tuvākais sabiedrotais ir Sīrija. Divas lielākās un militāri spēcīgākās reģiona valstis – Saūda Arābija un Irāna jau vairākus gadu desmitus atrodas aukstā kara attiecībās. Visi Saūda Arābijas vadoņi ir pieklājīgos gados un pats jaunākais – kroņprincis Naifs, kas šobrīd tiek uzskatīts par faktisko valsts vadītāju, ir 78 gadus vecs. Šajā situācijā par reģionālo līderi cenšas kļūt Katara. Tā ir valsts ar visaugstāko iekšzemes kopproduktu uz vienu iedzīvotāju pasaulē. Katarai nav nopietnas armijas. Tā vairāk paļaujas uz naudu, kuras tai netrūkst un ideoloģiskajiem ietekmēšanas līdzekļiem. Katara nav pažēlojusi līdzekļus un radījusi visaptverošu, ļoti modernu, rietumnieciski orientētu TV kanālu Al Jazeera. Šī kanāla ietekmi arābu pasaulē ir grūti pārvērtēt. No Al Jazeera baidās visu arābu valstu vadītāji. Nonākt Al Jazeera nežēlastībā nozīmē drīzumā savā zemē sagaidīt tā dēvēto arābu pavasari. Pateicoties šai telekompānijai, Kataras premjerministrs un ārlietu ministrs Hamads bin Džasims el Thani kļuvis par vienu no ietekmīgākajām figurām pasaulē. Tiesības sarīkot 2022. gada Pasaules futbola kausa izcīņas turnīru Katarā uzskatāmi liecina par pieaugošo šīs valsts ietekmi ne tikai reģionā, bet visā pasaulē. Katara kļuvusi arī par Palestīnas lietu galveno bīdītāju un spēlēja izšķirošo lomu HAMĀS un Fath grupējumu nesenajā izlīgumā.
Tā kā Katara ir neliela valsts un necenšas militāri dominēt reģionā, tad par Kataras jauno lomu arābu pasaulē apmierināta ir arī Izraēla, kurai ir izdevīgi, ka par līderi kļūst valsts, kas nekādi neapdraud Izraēlas eksistenci un ir draugos ar Izraēlas tuvākajiem sabiedrotajiem – ASV.
Pašreizējā situācijā ASV, Izraēlas un Kataras intereses sakrīt. Izraēla sevi ir tā uzkurinājusi ar stāstiem par Irānas atombumbu, ka ar savu kareivīgumu pazīstamais Netanjahu nemaz vairs nevar kāpties atpakaļ. Izraēlas mediji viņu burtiski spiež dot triecienu Irānas kodolobjektiem. ASV prezidents Baraks Obama labprāt izvairītos no tiešas konfrontācijas ar Irānu, bet viņa situācija ir visai delikāta. Rudenī gaidāmo vēlēšanu tuvums arī šajā jautājumā uzspiež savu zīmogu. No vienas puses, Obama ļoti nelabprāt iesaistītos kādā jaunā militārā avantūrā, bet, no otras puses – viņu spiež ebreju lobijs. Kopš 1948. gada ASV prezidenta vēlēšanām ebreju lobija atbalsts vēlēšanās ir viens no noteicošajiem panākumu faktoriem. ASV iegūt Izraēlu neatbalstoša cilvēka reputāciju nozīmē to pašu, ko Latvijā iegūt «krievmīļa» slavu, tāpēc prezidenta amata pretendenti sacenšas, kurš demonstrēs pret Izraēlu labvēlīgāku un Irānu kareivīgāku nostāju. Savukārt Katara un Saūda Arābija vēlas vājināt savu sīvāko sāncensi un nostiprināt savu hegemoniju reģionā.
Tomēr Irāna nav Irāka, un Ahmadinežāds nav Huseins, tāpēc Irākas okupācijai līdzīgs scenārijs ir maz ticams. Visticamāk, uzbrukums Irānai aprobežosies ar vienreizēju Izraēlas aviācijas uzlidojumu Irānas kodolobjektiem, bez tālākas notikumu eskalācijas. Grūti spiest par šāda uzlidojuma militāro efektu, taču tas uz laiku nokanalizētu uzkrājušos spriedzi. Pentagona virtuālās kara mācības jau pēc definīcijas ietvēra ļoti asu Irānas atbildes reakciju, jo citādi nebūtu ko vairākas nedēļas virtuāli spēlēt. Neticu, ka Irāna būtu gatava izpildīt savus draudus un aiztaisīt Orzumas jūras šaurumu, lai gan tehniski tā to var mēģināt darīt. Irānas līderi saprot, ka tādā gadījumā no īsta kara uz dzīvību un nāvi neizvairīties. Ja tik tiešām tiktu traucēta naftas plūsma caur šaurumu, tad tas dotu pasaules sabiedrībai, pirmām kārtām NATO, visas tiesības pret Irānu vērsties ar visu, uzsveru, visu savu militāro spēku un Ahmadinežādu noslaucītu no zemes virsas ar visu galmu un ājatollas Alī Hāmenejī «revolūcijas sargiem». Tā kā šāds scenārijs ir maz ticams, tad ir pamats cerēt, ka šovasar benzīna cenas būtiski vairs nepalielināsies.