Neskaitāmas darba grupas, ministrijas un pārresoru koordinācijas centri gadu desmitiem ir izstrādājuši un pierakstījuši veselas Aleksandrijas bibliotēkas ar visdažādākajiem stratēģiskajiem, nacionālajiem un kādiem tik vēl plāniem. Noteikuši prioritātes, nosprauduši mērķus un izvirzījuši uzdevumus.
Viss ir ticis izstrādāts, nauda saņemta, un plāni apstiprināti. Vienīgi rezultātu nav.
Jaunā Nacionālās attīstības plāna vadības grupa, izskatot šā plāna 2014.–2020. gadam prioritāšu pamatojuma ziņojumu, par vadmotīvu izvirzījusi gudru izaugsmi, vēsta Pārresoru koordinācijas centra vadītājs Mārtiņš Krieviņš. Tieši tādā samudžinātā valodā viņš arī vēsta un, turpinot norāda, ka plāna vadības grupa par nākamā plānošanas perioda prioritātēm noteikusi cilvēka drošumspēju, tautsaimniecības izaugsmi un izaugsmi atbalstošas teritorijas. Ierēdnieciskajai birokrātijai šķiet, ka skan pietiekami gudri, lai atbildīgām amatpersonām nebūtu jākaunas par iztērēto naudu un laiku. Tikai jēgas nekādas. Gudra izaugsme un cilvēka drošumspēja ir tikpat bezjēdzīgas un tukšas sentences kā Brežņevu laiku slavenā – ekonomikai jābūt ekonomiskai.
No otras puses, visiem šiem plāniem arī nav citas saturiskās jēgas, kā nodrošināt darba rosības imitāciju. Kā reiz stāstīja kāds būvstrādnieks, kurš bija devies viesstrādnieka gaitās ārzemēs, – galvenais uzdevums ir visu laiku kustēties, kaut vai nest dēli pa būvlaukumu. Tikai nekādā gadījumā nedrīkst stāvēt un neko nedarīt. Tā nu jau divdesmit gadu mūsu «stratēģiskie plānotāji» nes dēli pa ministriju gaiteņiem un imitē darbu. Vienmēr iepriekšējais «attīstības» plāns neesot bijis īstais, bet šis jaunais gan būšot īstais, galīgais – ceļa karte, lai Latviju izvestu saulītē. Nedomāju, ka šis vēlmju rakstīšanas riņķa dancis kādreiz beigsies. Pat tad, kad ielu nosaukumus un restorānu ēdienkartes apstiprinās Brisele, arī tad mūsu vietējie vietvalži turpinās sacerēt dažādus plānus, kuri mudžēs no gudriem terminiem un moderniem jaunvārdiem. Tādiem kā klāsteri, drošumspēja, ilgtspēja un tamlīdzīgi. Nākotnē gan būs citi moderni jāunvārdi, ko nāksies lietot katram, kurš gribēs izskatīties izglītots, advancēts un pareizs.
Nav jau slikti formulēt mērķus un uzdevumus. Tomēr ir vērts parunāt par to, kāpēc līdzšinējie nav sasniegti, kā arī par to, kas mums patiešām vajadzīgs, lai Latvija būtu valsts, ar kuru tās iedzīvotāji lepojas. Bez ierēdņu kabinetos valdošās birokrātiskās tukšvalodas. Bez šiem gudri skanošajiem, bet bezjēdzīgajiem gudras izaugsmes klāsteriem un drošumspējām. Kas mums visvairāk traucē strauji virzīties uz priekšu? Ikvienam, kurš uz laiku ir izbraucis no Latvijas, atgriežoties, duras acīs šausmīgā neiecietība, kašķīgums un totāls sabiedrības pašapziņas trūkums. Normalizētas cilvēciskās attiecības – tām jākļūst par mūsu prioritāti. Bez tām nav attīstības perspektīvas. Par kādu drošumspēju varam runāt, ja tautas augstākās pārstāvniecības iestādes Saeimas vadītāja Solvita Aboltiņa atļaujas nosaukt ievērojamu Latvijas pilsoņu kopumu par marodieriem un pat nevīžo atvainoties par neveiklo salīdzinājumu. Pat, ja Āboltiņai šķiet, ka salīdzināt nodokļu nemaksātājus vai sīkos izdzīvošanas kontrabandistus ar marodieriem ir pilnīgi normāli, viņai ir jāstāv pāri savam sadzīviskajam paštaisnumam. Virs – bet vai tad tā nav? Vai tad es ko nepareizu pateicu? Tāpēc jau cilvēki atvainojas, ka ir sasnieguši noteiktu pašcieņas un pašapziņas līmeni, lai stāvētu virs šā sava kompleksainā paštaisnuma.
Ir grūti runāt par valsts attīstību, ja valstī valda savstarpējā neiecietības un necieņas atmosfēra. Ja, piemēram, ģimenes ikdienā valda lamāšanās, apsaukāšanās, necieņa vienam pret otru, ja cits citu ne tikai nemīl, bet pat neieredz, tad šāda ģimene tiek uzskatīta par nelabvēlīgu un nepieciešams priekšnoteikums šādas ģimenes atveseļošanai ir normālu savstarpējo attiecību izveidošana. Ja normalizēt attiecības neizdodas, tad nevar runāt par šādas ģimenes ilgtspēju vai drošumspēju. Tas pats sakāms par valsti. Ja mums nekādi neizdodas izveidot kaut cik savstarpēji cienošas attiecības savā starpā, tad nekādi stratēģiskie vai nacionālie plāni nelīdzēs. Ja valstī valda savstarpējās neuzticības atmosfēra, tad par kādu veselīgu attīstību šādā vidē var runāt? Ja Āboltiņa nesaņems dūšu un nepierādīs visai latviešu tautai, ka vajadzības gadījumā var arī atzīt savu kļūdu, tikmēr nekas uz priekšu neies un arī Saeimas uzticība tautā būs tāda, kāda tā ir – zem 10%.