Jaunā vecā Putina Krievija

 

Prezidenta vēlēšanas Krievijā jau pirmajā kārtā beidzās bez pārsteigumiem – vēlēšanās pārliecinoši uzvarēja līdzšinējais Krievijas premjerministrs Vladimirs Putins. Pirms vēlēšanām gan atskanēja mulsas runas par iespējamo otro kārtu, taču Putina iegūtie 63% jāvērtē kā negaidīti liels pārsvars.

Par vēlēšanu galīgo iznākumu gandrīz nevienam pasaulē nebija šaubu, bet domas par Krievijas un paša Putina režīma nākotni dalās. Vai Putinam izdosies stabili būt pie varas visus sešus prezidentūras termiņa gadus, vai arī uzvara vēlēšanās ir vien Pirra uzvara un Putina ēras stundas ir skaitītas? Diemžēl atbilde uz šo svarīgo jautājumu bieži vien ir atkarīga nevis no bezkaislīgu faktu analīzes, bet gan pašu analītiķu vēlmēm saskatīt to, ko ļoti gribas redzēt vai kas jāredz, lai skaitītos pareizi redzošs. Skaidrs, ka Putins kā valstsvīrs ir spēcīgs līderis un ikvienam, kurš gribētu redzēt Krieviju vāju, bezzobainu un padevīgu, viņš ir kā dadzis acī. Līdz ar to ir viegli izskaidrojama vairuma komentētāju vēlme katrā sīkumā saskatīt Putina ēras norieta pazīmes. Vai šādas pazīmes patiešām ir, vai arī vēlamais tiek uzdots par esošo?

Manuprāt, lielu Krievijas sabiedrības daļu, turklāt tieši pilsoniski aktīvāko, Putins ir pievīlis. Veids, kādā tika pieteikta Putina – Medvedeva rokāde, ikvienam sevi cienošam Krievijas pilsonim bija dziļi aizvainojošs, jo notika pēc primitīvākajām aparāta spēlīšu tradīcijām. Tas ir, savstarpēji vienojoties, demonstrējot izteikti nihilistisku attieksmi pret sabiedrību. Līdz ar to Putins vairs nebauda to Krievijas sabiedrības cieņu un uzticību, kādu viņš ieguva pēc tam, kad 1999. gada pēdējās dienās nomainīja amatā vecišķo iedzērāju Borisu Jeļcinu.

Taču, ja viņš nebauda tādu cieņu un uzticību, tad kādā veidā vēlēšanās ieguva tik ievērojamu pārsvaru? Galu galā Krievijā nevalda staļinisks režīms, kas vēlētājus būtu tā iebaidījis, ka viņi pat slēgtā kabīnē baidītos balsot pret Putinu. Tāpat nav pamata domāt, ka vēlēšanu rezultāti būtu caurcaurēm safabricēti. Iemesls Putina pārliecinošajai uzvarai ir pavisam vienkāršs. Starp Krievijas politiķiem Putinam nav alternatīvas. No viņa sāncenšiem vienīgi miljardieris Mihails Prohorovs tika uztverts kā īsts, lai arī bezcerīgs kandidāts, kamēr komunistu līderis Genādijs Zjuganovs un politiskais klauns (bez pēdiņām) Vladimirs Žirinovskis vēlēšanu teātrī piedalījās vien dekorāciju statusā. Piekto pretendentu Sergeju Mironovu pat nav vērts pieminēt – tik blāvs un neievērojams viņš izskatījās uz pārējo fona. Savukārt tādu opozicionāru kā Genādija Javlinska un Borisa Ņemcova nepielaišana pie prezidenta sacensībām tikai paglāba viņus no lielāka pazemojuma, ciešot graujošu sakāvi.

Nav svarīgi, vai Putins pats parūpējies, lai uz Krievijas politiskā šaha dēlīša nebūtu neviena, kas spētu viņam nostāties blakus kā līdzvērtīga figūra, vai arī patiesi ir galvas tiesu pārāks par jebkuru citu Krievijas potenciālo līderi, fakts paliek fakts – Putins ir pārliecinoši uzvarējis vēlēšanās un turpmākos sešus gadus leģitīmi būs Krievijas valsts galva. Ja kāds to gribēs stūrgalvīgi apšaubīt, tad var rēķināties ar Hodorkovska likteni.

Rietumi atbilstoši savai izpratnei par lietu kārtību naivi cer, ka Krievijas sabiedrība piespiedīs Putinu tuvināties civilizētajai pasaulei. Rietumu novērotāji domā, ka Krievijas sabiedrība pasauli redz tāpat kā viņi paši. Tas ir, priecājas par Lībijas diktatora Muamara Kadafi gāšanu ar militāru spēku un sajūsmā aplaudētu, ja Krievija ANO Drošības padomē atbalstītu pret Sīrijas prezidentu Bašaru al Asadu vērstas rezolūcijas. Rietumu novērotāji nevēlas saprast, ka Krievijas ietiepība Sīrijas jautājumā ir tiešas priekšvēlēšanu kampaņas sekas. Putins nevar atļauties sabiedrībai demonstrēt piekāpību nedz attiecībās ar Rietumiem, nedz nesamierināmo opozīciju. Krievijas sabiedrība no valsts vadītāja gaida nevis bučošanos ar Rietumu līderiem un tādiem politiskajiem huligāniem kā Alekseju Navaļniju, bet tieši otrādi – lai Putins parāda viņiem, kur vēži ziemo.

Šādā situācijā visnotaļ pragmatiskais Putins ir labākā alternatīva gan Krievijai pašai, gan Rietumiem kopumā. Arī Latvijai. Putins sevi ir pierādījis kā stingru, bet prognozējamu vadītāju, ar kuru var lietas kārtot. Un Latvijai nevajadzētu lieki bojāt ar viņu attiecības. Uzsveru – lieki. Ja Putins pats rādīs zobus, tad reakcijai jābūt adekvāti cienīgai, taču vienmēr jāatceras – miers baro, nemiers posta.