Tuvojoties bēdīgi slavenajam referendumam par krievu valodu kā otru valsts valodu, latviešu vidē iezīmējas divi galvenie veidi, kā paust savu attieksmi pret gaidāmo pasākumu.
Viens – katram latvietim, kurš latviešu valodu uzskata par pašvērtību, bez liekas runāšanas ir jāiet uz referendumu un jānobalso pret. Otrs – referendums ir tīri politikānisku apsvērumu dēļ uzkurināts pasākums, kuram pat nav īstas sociālās bāzes. Līdz ar to, nav jēgas liet ūdeni uz šo politikāņu dzirnavām, un labākais veids, kā parādīt attieksmi pret šīm spēlītēm – ir tās ignorēt. Lai viņi paši turpina ākstīties savās smilšu kastēs, bet bez manis. Es nepiedalos, tāds ir šo «politiskajām spēlītēm pāri stāvošo» domu gājiens.
Ja abstrahējamies no tiem, kuriem latviešu valoda ir vienaldzīga, tad izvēle par labu vienam vai otram modelim ir atkarīga no atbildes uz jautājumu – ir vai nav latviešu valoda apdraudēta? Vai referenduma tēma ir mākslīgi sagudrota, lai politiķiem būtu smilšu kaste, kur spēlēties, vai tomēr pastāv zināmas pretrunas reālajā dzīvē? Ja latviešu valodu tiešām nekas neapdraud, ja tā ir stabila vērtība gan Latvijā, gan pasaulē un mēs varam ar augsti paceltu galvu iet, prasīt un gaidīt, lai visi mūs saprot, tad augstprātīgā attieksme pret referendumā izvirzīto jautājumu ir pilnīgi pamatota. Savukārt, ja atzīstam, ka latviešu valodas reālais (ne papīros ierakstītais) statuss ir apdraudēts, tad, sākot runāt par politikāņu spēlītēm, mēs automātiski nolaižamies līdz viņu līmenim. Tā ir tāda pati infantila smilšu kastes atttieksme.
Vai latviešu valodas statuss ir apdraudēts vai nav? Tiem, kas uzskata, ka šo statusu nekas neapdraud, galvenais arguments ir – latviešu valodas statuss Satversmē ir pietiekami nostiprināts, lai to pašreizējā etnolingvistiskā situācijā nebūtu iespējams mainīt pat pie vissliktākā scenārija. Līdz ar to visa cepšanās ap referendumu ir pilnīgi bezjēdzīga. Teorētiski nav ko iebilst. Tieši tā arī ir. Taču tikai tajā gadījumā, ja iedomājamies, ka dokumentos ierakstītās lietas ir mūžīgas kā akmenī iecirstas. Cita situācijas izpratne ir tad, ja atzīstam, ka patiesais statuss ir jāpierāda ik dienas reālajā dzīvē. Tādā gadījumā referendums ir jāuztver kā kārtējais apliecinājums latviešu valodas dominējošajam statusam.
Lai arī latviešu valoda Latvijā ir vienīgā valsts valoda, tā pastāv asas konfrontācijas un konkurences apstākļos. Valodas savā starpā konkurē visā pasaulē, un arī Latvijā latviešu valodai jāiztur milzu spiediens gan no krievu, gan angļu valodas puses. Diemžēl latviešu valodas prestižs nav augsts ne tikai cittautiešu, bet arī pašu latviešu vidū, par ko liecina apbrīnojamais vieglums, ar kādu daļa latviešu pāriet uz komunikāciju citās valodās. Latviešu valodas nepietiekamo prestižu nosaka pašu latviešu zemā pašapziņa un savas valodas necienīšana. Pārliecinošs balsojums referendumā šo prestižu neapšaubāmi celtu. Nav runa par tiem, kuri uz šīm referenduma spēlītēm raugās no augšas ar visziņa cinisko smīniņu. Tiem galvenais ir paņirgt par «stulbo tautu», kas cepas par politisko provokatoru pamesto gumijas kaulu, un izlikties par viedajiem, kas neķeras uz plikiem āķiem. Diemžēl, lai arī āķis ir pliks, to ignorēt nozīmē demonstrēt pilnīgu neizpratni par notikumu attīstības dialektiku. Ja nebūs to, kuri par latviešu valodu «histēriski cepas», tad drīz vien arī tiem, kas augstprātīgi uz jebkuru cilvēku aktivitāti noraugās ar cinisku vīpsnu, var nākties piekāpties pretējās puses histēriķiem.
Referendums nav nekāda izšķirošā un galīgā kauja. Tā ir tikai viena no daudzajām kaujām, kura ik dienas jāizcīna nebeidzamajā cīņā par latviešu valodas pastāvēšanu. Tāpat ir naivi iedomāties, ka pietiek 18. februārī pārliecinoši «uzvarēt» referendumā un latviešu valodas loma un nozīme būs uz mūžīgiem laikiem nostiprināta. Diemžēl cīņa par valodu nekad nebūs galīgi uzvarēta, jo tā nekad nebeigsies, kamēr vien uz pasaules būs kāds, kurš runās latviešu valodā, un būs, kas runās citās valodās.