2012. gada 26. februārī Rietumāfrikas valstī Senegālā notiks prezidenta vēlēšanas. Vairākumam Latvijas pilsoņu šo vēlēšanu rezultāts būs pilnīgi vienaldzīgs. Tāpēc ne jau par šīm vēlēšanām stāsts.
Nesen gadījās kanālā AlJazeera paklausīties intervijas ar Senegālas prezidenta amata kandidātiem un konstatēt turienes politiķu retorikas pārsteidzošo līdzību ar Latvijas politiķu lietoto frazeoloģiju. Ja senegāliešu politiķi to pašu tekstu teiktu latviski un būtu ar gaišāku ādas krāsu, tad nudien neatšķirt, kurš no kuras valsts. Tieši tie paši saukļi par demokrātiskajām vērtībām, korupciju, tiesiskuma trūkumu, kas neļaujot attīstīties, un pārmetumi par konkurējošo politisko spēku savtīgajām un negodprātīgajām interesēm. Faktiski ne vārda par to, kā attīstīt valstī ražošanu un būtiski celt iedzīvotāju dzīves līmeni.
Latvijas KNAB priekšnieks Jaroslavs Streļčenoks intervijā laikrakstam Diena pavēsta, ka «bez korupcijas Latvija būtu plaukstoša valsts». Lasot šo frāzi, rodas aizdomas, vai tik Streļčenoks nav to pašu pārraidi skatījies, jo arī Senegālas prezidenta amata kandidāts Bruno d’Ernevils intervijā AlJazeera saka to pašu: ja nebūtu korupcijas, tad Senegāla būtu plaukstoša valsts. Burvīgs sauklis. Izrādās, ka vajag tik iznīdēt korupciju un Rietumāfrikas sirdī būs vietējā Vācija vai Šveice, un nebūs vairs jācenšas labākas dzīves tīkojumos nokļūt Eiropā. Turpat Āfrikā uzplauksim un zaļi dzīvosim. Acīmredzot politiķi visā pasaulē ir vienādi, tāpat kā tie, kas pavērtām mutēm klausās viņu lietajā sīrupiņā.
Senegāla un Latvija nav vienīgās valstis, kur cīņa pret korupciju ir viens no galvenajiem politiķu jājamzirdziņiem. Tāds tas ir gandrīz visās valstīs, kurās ir zems dzīves līmenis un attīstības temps. Var pat teikt, jo sliktāk dzīvo kādas valsts iedzīvotāji, jo skaļāka (tieši skaļāka, ne efektīvāka) ir cīņa pret korupciju. Iemesls šai likumsakarībai ir pavisam vienkāršs. Lai skandētu lozungus par korupcijas apkarošanu, nav jābūt nekādai saprātīgai ekonomiskai programmai vai detalizēti izstrādātam valsts pārvaldes reformas modelim. Nav jādomā, kā apturēt masveida emigrāciju un reģionu izmiršanu. Pietiek skaļi saukt vainīgos – korumpantus, pieprasīt viņu skalpus un solīt, ka tad, kad viņu vairs nebūs, tad gan tie labie laiki iestāsies. Cilvēkiem ir nepārvarama tieksme vienmēr vainu meklēt citos, un ir pašsaprotama politiķu vēlme šo cilvēku īpašību izmantot savās savtīgajās interesēs. Tomēr vienmēr jāatceras – jo politiķis biežāk piesauc korupciju par visu nelaimju cēloni, jo zemāka viņa profesionālā varēšana.
Tas nenozīmē, ka korupcija nebūtu reāla problēma. Nav šaubu, ka visās valstīs, un Latvija nav izņēmums, vairāk vai mazāk vērojama korupcija. Turklāt korupcijas un valsts ekonomiskās labklājības līmenis diezgan cieši korelē. Taču strīdīgs ir jautājums – vai korupcija ir cēlonis vai sekas. Kā teikusi kāda morālā autoritāte – ja ir godīgums, tad pārējie tikumi sekos. Ja korupcijas apkarotāji un politiskās partijas, kas izvirza šos lozungus, paši neiemieso neapstrīdamu godīgumu, tad šī cīņa ir vien kārtējais biznesa projekts un cilvēku mānīšana. Tikai un vienīgi personiskais piemērs un pilnīgi nevainojama reputācija dod kādam tiesības nostāties soģa pozā. Ja par godīguma etalonu cenšas uzdoties cilvēks, kurš, acīs skatīdamies, nekaunas melot par noslepenotajiem ādas dīvāniņiem, tad tas izklausās vienkārši derdzīgi. Gluži kā kad kāds izvirtulis spriedelētu par morāli un tikumību.
Diemžēl korupcijas apkarošana visā pasaulē un sevišķi jau attīstības valstīs ir ļoti izdevīgs politbizness, jo tiek labi sponsorēta no ārvalstīm. Arī pati antikorupcijas sponsorēšana, finansējot «pretkorupcijas» partijas vai ar šīm partijām cieši saistītas ārvalstiskās organizācijas, ir sava veida korupcija. Šīm partijām nonākot pie varas, sponsorētāji parasti savus ieguldījumus pamanās atgūt ar krietnu uzviju.
Latvijas, tāpat kā Senegālas, sabiedrībā ir izplatīta primitīvā pārliecība, ka valstī iet grūti, jo sliktie politiķi visu labumu esot nozaguši. Šāda loģiskā konstrukcija pieprasa pretī sliktajiem līdzsvaram nolikt labos, kas rada šīs konstrukcijas augsto politisko likviditāti. Tas ir, šo stāstu var ļoti izdevīgi pārdot. Āfrikā «labie» un «sliktie» savā starpā cīnās (un mainās vietām) jau 50 gadu. Ja Latvija grib būt politiski nobriedusi, tad beidzot vajadzētu sagaidīt kvalitatīvāku politisko piedāvājumu.