Samierināties vai cīnīties

Cīņa par labāku dzīvi un nevēlēšanās samierināties ar esošo lietu kārtību nodrošina civilizācijas attīstību. Taču, kopš cilvēki sākuši pārvietoties uz divām kājām, valdošie centušies saglabāt visu, kā ir, un ar dažādām metodēm mēģinājuši turēt paklausībā pakļautos.

Sabiedrībai gadu tūkstošiem stāstīts, ka tas, kas kungs, tam par kungu arī jāpaliek, bet, kas kalps, vergs vai nabags, tam pazemībā un paklausībā šī kārtība jāpieņem. Līdz ar to katram jāzina sava vieta un nav ko lēkt augstāk par savu dibengalu.

Līdzīga ideoloģija, tikai Dieva vietā piesaucot visvarenos brīvā tirgus spēkus, tiek piesaukta, lai attaisnotu jostu savilkšanas pasākumus. Galvenais arguments skan – jūs nepelnīti labi gribat dzīvot un tērējat vairāk, nekā esat nopelnījuši. Faktiski tas ir tas pats gadu tūkstošiem dzirdētais aicinājums katram zināt savu vietu, jo bagātākās valstis atrodas ievērojami labākās sākuma pozīcijās un, piemēram, latviešu mežstrādnieks var strādāt ar tieši tādu pašu modernu tehniku kā zviedru mežstrādnieks un vēl intensīvāk, bet vienalga viņš saņems krietni mazāk. Iemesli šai acīm redzamajai netaisnībai ir vairāki, bet galvenie ir šādi: bagāto valstu kapitāli strādā un pelna Latvijā un citās ne tik bagātās valstīs, nevis otrādi. Attīstītajās valstīs ir ievērojami labāka infrastruktūra un daudz apjomīgāks iekšējais tirgus, pateicoties lielākām algām. Tas viss rada priekšnoteikumus sabiedrības augstākai produktivitātei kopumā, jo diez vai caurmēra latvietis ir ievērojami slinkāks par grieķi, portugāli vai īru, kuru dzīves līmenis ir augstāks nekā mums.

Skaidrs, ka latvieši gribētu dzīvot, ja ne uzreiz tikpat labi kā zviedri, dāņi vai vācieši, tad vismaz jau tuvākajā nākotnē saņemt grieķu vai itāliešu algas. Jautājums – kā to panākt? Neizprotamā kārtā šāds jautājums tikpat kā neizskan. Tā vietā tiek skandēta doma, ka esam dzīvojuši pāri savām iespējām un tagad jāatgriežas pie savas īstās vietas pasaules labklājības rangā. Lai saņemtu kā grieķis vai itālietis, esot jāstrādā vairāk un labāk. No ekonomiskās teorijas viedokļa, šāds aicinājums ir tikpat vērtīgs kā 18. gadsimta mācītāja no kanceles lasītais sprediķis latviešu zemniekiem – strādājiet cītīgāk, mazāk lūkojiet pēc brandavīna pudeles un tad dzīvosiet labāk. Taču latviešu zemnieks varēja strādāt atsperdamies, viņš tāpat dzīvoja daudz trūcīgāk nekā vācu barons. Jo ne jau darba apjoms noteica un joprojām nosaka labklājības līmeni. Ne katrs miljonārs strādā vairāk kā mežstrādnieks. Ir virkne citu lietu, kas nosaka bagātību.

Arī valstu labklājību lielā mērā nosaka vēsturiskā pārmantojamība. Valstu spēja radīt ekonomiskus priekšnosacījumus ir būtisks faktors, lai valsts kļūtu bagātāka. Valstij ir jārada maksimāli labvēlīgi ekonomiskie nosacījumi iepretim citām valstīm. Ja ekonomiskie nosacījumi Latvijā ir identiski Vācijas nosacījumiem, tad mums nav izredžu Vācijai pietuvoties. Vienīgā iespēja tuvoties Vācijas līmenim, ir Latvijā radīt labvēlīgāku ekonomisko klimatu nekā Vācijā. Radīt mākslīgi, jo dabiskais ekonomiskais klimats Latvijā ir skarbāks kaut vai vēsturisku apstākļu dēļ. Latvijā valda ekonomiskā doktrīna, kas esošo lietu kārtību cenšas iekonservēt. Pat pēc katastrofālā ekonomikas krituma par 25% Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs kā Garlība Merķeļa laiku vācu mācītājs aicina latviešus neaizrauties ar pārāk rožainiem sapņiem un nākamgad plānot pieticīgu 0,5% lielu pieaugumu.

Kā izveidot Latvijā labvēlīgāku ekonomisko klimatu nekā Vācijā? Mums saka, stingra turēšanās pie fiskālās disciplīnas būšot tas ekonomiskais nosacījums, kurš izvedīšot Latviju saulītē. Bet ko mēs gribam? Saglabāt esošo vietu vai pakāpties augstāk? Ja gribam izaugsmi, tad nepieciešama proaktīva ekonomiskā politika. Tāda, kura paredz ekonomikas izaugsmi, nevis orientējas uz kredītreitingu burtiem, kas nav gluži viens un tas pats. Pasīva politika, kādu sludina Dombrovskis, Vilks, Rimšēvičs & Co Latvijas izaugsmi neparedz. Labākajā gadījumā tā paredz 2015. gadā atgriešanos pie 2007. gada līmeņa un jaunu kreditēšanās izraisītu ekonomikas uzpūšanos. Ir nepieciešama daudz plašāka neatkarīgu ekonomistu diskusija par Latvijas attīstības jautājumiem, jo līdzšinējās ekonomiskās domas ilggadējais monopolstāvoklis ir Latvijas valsti novedis strupceļā. Mums ir jādomā, ko varam izdarīt nevis kā Vācijā, bet – tieši otrādi – ko vajadzētu darīt citādi nekā Vācijā, lai to, ja ne gluži noķertu, tad būtiski tai tuvotos.

Viedokļi

Premjerministre Evika Siliņa atzinusi, ka viņa ar saviem ministriem un Baltijas valstu premjeriem apspriedusi RB būves izbeigšanu un visi secinājuši, ka tāds lēmums dārgi maksāšot Praktiski lēmējiem bija jāizšķiras starp dārgu un nesamaksājami dārgu lēmumu nākotnē. Latvijai dārgais- nozīmētu ES atmaksāt nedaudz vairāk par vienu miljardu EUR vai nākotnē maksāt aptuveni 5 miljardus, lai būvi pabeigtu. Pie pēdējiem vēl būtu jāpieskaita sākotnējais miljards, ja būvi nepabeidz laikā, t.i. 2030. gadā. Eksperti gan saka, ka Latvijai nekādi neesot iespējams iekļauties grafikā un tuvākais varētu būt 2035. gads.

Svarīgākais