Svētdienas vakara drudzis

Svētdienas pēcpusdienas paniskā naudas noņemšana no Swedbank bankomātiem faktiski bija pirmā uz baumu pamata izraisītā banku ažiotāža Latvijā. Gan Bankas Baltija, gan Rīgas komercbankas, gan Parex bankas un Latvijas Krājbankas kraha gadījumos bija pietiekami skaidri un loģiski pamatojami argumenti, kāpēc banka varētu bankrotēt.

Swedbank gadījumā šāda pamatojuma nebija. Nebija pat kaut kāda sazvērnieciska stāsta, kuram realizējoties banka varētu sabrukt. Vienīgais racionālais pamatojums, lai ļautos panikai, bija – tikko nobankrotēja Latvijas Krājbanka, banku sistēma nav 100% droša, un katram gadījumam sava nauda jāizņem.

Kādi ir secinājumi? Uzticība banku sistēmai valstī ir ļoti vāja. Ja pilnīgi nepamatotas baumas var izraisīt tik lielu paniku, tad uzticība banku sektoram ir krietni zem kritiskās. Bet banku biznesā ticība ir noteicošais faktors sekmīgam darbam. Otrkārt, valstī nav pietiekami augstas amatpersonas, kurai būtu autoritāte un drosme kritiskā brīdī uzņemties atbildību, lai paniku novērstu. Ir pilnīgi absurds, ja šāda funkcija ir jāuzņemas TV žurnālistam Arnim Krauzem. Faktiski sanāca tā, ka vienīgi Krauze šajā kritiskajā situācijā spēja dot cilvēkiem mierinājuma vārdus, lai tiem būtu kaut minimāla pārliecība, ka viss kārtībā un Swedbank klienti var gulēt mierīgi. Diemžēl Finanšu kapitāla un tirgus komisijas vadītāja vietas izpildītājs Jānis Brazovskis vismaz man izskatījās nepārliecinošs.

Pirmdienas rītā Swedbank prezidents Māris Mančinskis ar skaitļiem pierādīja, ka no bankas izņemtie 10 miljoni latu ir tikai 1% no visiem depozītiem, un kapitāla pietiekamība ir tāda, ka, pat 60% klientu izņemot savu naudu, banka varētu turpināt darbu. Kāpēc Mančinskis ar šādu paziņojumu nebija studijā pie Krauzes? Turklāt nevis pusdeviņos vakarā, kad sākās TV Panorāma, bet gan ziņu izlaidumā pulksten 18.00? Tad varbūt šodien bankas akcionāriem nebūtu jātaisnojas par panikas radītajiem zaudējumiem.

Kas izraisīja paniku? Versijas ir divas. Viena – ļaunprātīga ažiotāžas radīšana un otra – nejaušu sakritību ķēde. Sāksim ar otro. Iespējams, kaut kur radās tehniskas problēmas izņemt naudu no bankomāta, un šī tehniskā ķibele iniciēja panikas lavīnveida efektu. Taču pat tādā gadījumā ir jābūt panikas izraisīšanai ļoti labvēlīgam fonam. Normālā situācijā tehniskas ķibeles paniku neizraisa. Fons bija Latvijas Krājbankas krahs pirms dažām nedēļām un ļoti vārgulīgie šā kraha skaidrojumi. Skaidrs no visas jezgas bija viens – banku sistēmā zog. Amatpersonas nepārliecinoši murmulēja. Tagad, izdzirdot par paniku, parastais cilvēks sev uzdod vienkāršu jautājumu – kāpēc man jātic šoreiz? Viņš skatās televīzijā, ka Gatis Kokins un Bislans Abdulmuslimovs dodas uz Londonu tikties ar Krājbankas «apzadzēju» Vladimiru Antonovu. Vārdu «apzadzējs» es lieku pēdiņās, jo šajā gadījumā nav svarīgs Antonova reālais nodarījums, bet viņa masu apziņā radītais tēls. Ko lai parastais cilvēks domā? Sistēmai viņš vairs netic, un rezultāts ir rindas pie bankomātiem.

Taču ir arī otrs variants. Baumas izplatītas ļaunprātīgi. Jebkurā gadījumā Swedbank no panikas cietīs zaudējumus un, iespējams, arī kādu tirgus daļu. Latviešiem gribas domāt, ka viņi ir pasaules naba, bet nav viegli iedomāties, kāds varētu būt vietējo baumu izplatītāju mērķis, lai risks attaisnotu ieguvumu. Diez vai viņi no tiesas cerēja sagraut Swedbank? Daudz reālāka versija ir, ka uzbrukumu Swedbank organizējuši (ja tas ir patiešām bijis apzināts process) lielie spēlētāji ārpus Latvijas robežām. Swedbank akciju cena piektdienas vakarā bija 89,05 kronas. Pirmdien no rīta, biržai sākot darbu, jau pirmajās minūtēs akciju cena nokrita par 3 kronām un tādā līmenī nostabilizējās. Akciju cenu kritums nebija tik ievērojams, lai intensīvi meklētu kādus ļaundarus. Zviedrijā tos nevien nemeklē. Izskatās, ka nekādas dižās sazvērestības nav. Atklājas vien pašu latviešu totāla neticība savai valstij, sbanku sistēmai un diemžēl arī savas valsts amatpersonām.

Viedokļi

Premjerministre Evika Siliņa atzinusi, ka viņa ar saviem ministriem un Baltijas valstu premjeriem apspriedusi RB būves izbeigšanu un visi secinājuši, ka tāds lēmums dārgi maksāšot Praktiski lēmējiem bija jāizšķiras starp dārgu un nesamaksājami dārgu lēmumu nākotnē. Latvijai dārgais- nozīmētu ES atmaksāt nedaudz vairāk par vienu miljardu EUR vai nākotnē maksāt aptuveni 5 miljardus, lai būvi pabeigtu. Pie pēdējiem vēl būtu jāpieskaita sākotnējais miljards, ja būvi nepabeidz laikā, t.i. 2030. gadā. Eksperti gan saka, ka Latvijai nekādi neesot iespējams iekļauties grafikā un tuvākais varētu būt 2035. gads.