Valdība nolēmusi, ka tā varētu sniegt valsts galvojumu par privātā sektora restrukturizētajiem kredītiem. Varētu padomāt, ka beidzot arī valdība ķērusies pie kredītņēmēju un banku arvien pieaugošās spriedzes mazināšanas.
Pēc Finanšu un kapitāla tirgus komisijas datiem, Latvijas banku izsniegto kredītu apjoms mājsaimniecībām mājokļa iegādei, rekonstrukcijai un remontam ir gandrīz 5 miljardi latu un attiecīgo kredītu skaits pārsniedz 150 tūkstošus. Jau šobrīd kavēto maksājumu īpatsvars tuvojas 25%. Nav nekāda pamata domāt, ka šis īpatsvars tuvākā gada laikā varētu samazināties. Gluži otrādi, gaidāms kavēto maksājumu pieaugums.
Valdības pieņemtā parādu pārstrukturizācijas programma vērtējama kā iespējamo problēmu apzināšana un pirmais biklais solis to novēršanas virzienā. Latvijas Komercbanku asociācijas prezidents Teodors Tverijons jau paspējis šo valdības lēmumu nokritizēt un paziņojis, ka palīdzības programmu negodprātīgi kredītņēmēji varētu pārvērst par biznesa plānu. Taču, iepazīstoties ar programmai paredzēto finanšu apjomu, kļūst skaidrs, ka tas ir kārtējais ķeksīša pasākums, kas nav domāts problēmas radikālam risinājumam.
Situācijā, kad slikto kredītu apjomi mērāmi miljardos latu, parādu restrukturizācijas programmas īstenošanai, pēc Finanšu ministrijas aplēsēm, nepieciešami no 6,6 miljoniem latu līdz 31,2 miljoniem latu gadā. Skaidrs, ka krīzes situācijā naudas budžetā ir pavisam maz, un kredītņēmēju aizsardzībai arī šī summa ir milzīga, ņemot vērā, ka vienlaikus tiek griezti izdevumi gan medicīnai, gan izglītībai un citām jomām, kuras sabiedrība uzskata par daudz vairāk atbalstāmām. Taču darba grupa, kura izstrādāja problēmas risinājumu, piedāvāja arī tādu atbalsta modeli, kas neradītu Valsts budžetam nekādu papildu finanšu slogu.
Saskaņā ar šo tiesiskā regulējuma modeli tiktu izsludināts speciāls likums (iespējams – ar konstitucionāla likuma statusu), kura darbības laiks būtu divi gadi (ar iespēju pārskatīt tā piemērošanu pēc 1,5 gadiem). Likuma mērķis būtu nodrošināt efektīvu vienīgā mājokļa īpašnieka tiesisko aizsardzību, nepasliktinot civiltiesisko apgrozību un ekonomisko līdzsvaru. Faktiski ar šāda likuma pieņemšanu Latvijā tiktu iedzīvināta normāla kredītņēmēju un banku savstarpējo attiecību prakse. Tāda prakse, kur abas puses būtu vienlīdz atbildīgas par noslēgtā kredītlīguma sekām. Gan kredītņēmēji, kuriem ne pēc viena modeļa netiek paredzēta parādu atlaišana, gan bankas, kuras vieglprātīgi izsniedza kredītus, balstoties uz pilnīgi neadekvātiem īpašuma vērtības vērtējumiem.
Lai saņemtu jebkuru hipotekāro kredītu, banka sniedza sava īpašuma vērtētāja pakalpojumus, kuru vairāku simtu latu apmērā apmaksāja pats kredītņēmējs. Pēdējais, būdams finanšu lietās neprofesionālis, ir uzticējies banku profesionāļiem, kuri saņēma un joprojām saņem pieklājīgu atalgojumu no bankas. Tagad izrādās, ka profesionālais bankas vērtētājs ir bijis āzis par dārznieku, kura vērtējums bijis pilnīgi formāls un, galvenais, bezatbildīgs. Taču šobrīd sanāk tā, ka bankas ar saviem nekompetentajiem ekspertiem par savu aplamo rīcību nenes tikpat kā nekādu atbildību, bet kredītņēmējs, kurš labticīgi paļāvies uz banku speciālistu augsto kvalifikāciju, ir pilnīgi beztiesisks banku priekšā.
Ja pavērojam, kāda ietekme uz Latvijas politisko eliti ir banku lobijam un kredītņēmējiem, tad saprotams, ka valdības pieņemtā parādu pārstrukturizācijas programma ir lielākais, uz ko šobrīd var cerēt. Jau šis kredītņēmēju atbalsta mehānisms, ko vairākums lietpratēju novērtējuši par izteikti banku intereses aizstāvošu, izpelnījies banku kritiku.
Jāatzīmē, ka tiesiskā regulējuma modelis, kuru darba grupa iesniedza valdībai apspriešanai, iekļāva daudzas normas, kuras no banku viedokļa ir patiesi nepieņemamas un ekonomiski nepārliecinošas. Tas ļauj domāt, ka šis modelis jau sākotnēji tika radīts kā ne pārāk nopietns, kur saprātīgas idejas saliktas kopā ar acīmredzami nepieņemamām, lai to vienkārši izgāztu kā ekonomiski nepamatotu.
Jebkurā gadījumā jāatzīmē, ka kredītņēmēju un banku tiesiskā regulējuma attīstība jau pati par sevi vērtējama kā pozitīvs solis. Līdz šim izskatījies, ka govju novietņu tehnisko standartu ievērošanā esam pirmajās vietās ES, savukārt bankas pie mums darbojas, it kā Latvija nebūtu vis ES dalībvalsts, bet atrastos kaut kur ekvatoriālajā Āfrikā.