Jaunajai Lato Lapsas, Agneses Margēvičas un Kristīnes Jančevskas grāmatai Cits ķēķis. Zem likumīgā jumta teorētiski bija jārada atombumbas sprādzienam līdzīgs efekts. Pirmo reizi kopš valsts neatkarības atjaunošanas publiskoti Latvijas drošības dienestu aizkulišu netīrumi, uz likumības robežas balansējošas darba metodes un kliedzošā visatļautība.
Normālos apstākļos grāmatai vajadzētu uzspridzināt visu Latvijas drošības dienestu sistēmu. Taču pilnīgi droši var teikt, ka nekas tāds nenotiks. Kāpēc maznozīmīgā politiskā pensionāra Jaundžeikara aizturēšana baudīja krietni lielāku mediju interesi? Atbildi uz šo jautājumu sniedz grāmatas autori īsā brīdinājumā. Lūk, pilns tā teksts.
«Mani mīļie! Ja Jūs jau pašlaik zināt, kas ir labie onkuļi un tantes un kuri – sliktie, tad šķiriet šo grāmatu ciet, lieciet atpakaļ plauktā un nekad tai nepieskarieties. Šī grāmata ir domāta vienīgi tiem cilvēkiem, kuri spēj un vēlas ieskatīties spogulī un no ausīm nopurināt uz tām gadiem ilgi rūpīgi karinātos makaronus.»
Grāmatas autoru brīdinājumu tie, kas pie varas, cenšas uztvert burtiski. Izlasījuši šo brīdinājumu, viņi grāmatu nekavējoties noliek plauktā, lai nekad tai nepieskartos. Jo pašreizējās Latvijas politiskās varas pastāvēšanas pamats ir esošais sadalījums «labajos» un «sliktajos». Tiklīdz melnbaltais Latvijas politiķu sadalījums tiek nomainīts pret pilnu krāsu gammu, tā visa rūpīgi būvētā politiskās murgoloģijas celtne sabrūk. Grāmata Cits ķēķis šīs celtnes pamatus ja ne sagrauj, tad pamatīgi izļoga.
Grāmata uzskatāmi parāda, kas notiek, kad «savstarpēji cieši saistītu specdienestu darbinieku grupiņas, kuru dažādu iemeslu dēļ piesedz tiesībsargāšanas iestādes, intereses sakrīt ar nedaudz krimināla rakstura ļaužu naudisku vēlmju vektoru» (133. lpp.). Šī grupiņa, izmantojot atsevišķus medijus, manipulē ar sabiedrisko domu savās intereses. Viens piemērs. Grāmatā detalizēti aprakstīts, kā kādreizējais Muitas kriminālpārvaldes vadītājs Vladimirs Vaškevičs no «cilvēka, kurš iemantojis neuzpērkama un taisnīga cilvēka slavu» (Diena, 2006. 13. jūlijs), pēc tam, kad viņa sieva Ināra Vilkaste veiksmīga nekustamā īpašuma darījuma rezultātā kļūst par vienu no bagātākajām Latvijas sievietēm un viņu sāk šantažēt ar KNAB saistīts cilvēks Raimonds Štālbergs, dažu mēnešu laikā bez neviena nopietna pierādījuma tiek uztaisīts par ļaundari.
Grāmata atsedz drošības un tiesībsargājošo iestāžu vadošo darbinieku praksi: labākais veids, kā nodrošināt sev ērtus un mierīgus darba apstākļus, ir vienmēr turēt degunu pa vējam un darīt tikai to, kam ir sabiedrības pieprasījums. Ja angažētu mediju uzkurināta publika pieprasa kādu apcietināt, tad tā arī jādara, nevis objektīvi jāvērtē iegūtie pierādījumi. Vienlaikus grāmata norāda uz līdzšinējās sistēmas puvumu. Šo puvuma smaku vēl var kādu brīdi noslēpt un izlikties nemanām, taču cik ilgi? Izskatās, ka dažu alkatīgu cilvēciņu vēlme noraut kušķi no Vilkastes miljoniem beigu beigās izskalos pamatus visai tai konstrukcijai, kuru gadiem ilgi būvējuši pašreizējās varas nesēji. Vilkaste jau iesniegusi prasību Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Arī ASV lobisti ieradušies skatīt, kas noteik Latvijas tiesībsargājošajā sistēmā. Tiklīdz kādam «augšās» neizturēs nervi, tā Strīķe un visa viņas «grupiņa» kritīs nežēlastības bezdibenī, paraujot sev līdzi daudzus «tiesiskos» politiķus un «neatkarīgos» ekspertus.
Ja grāmatā Tiesāšanās kā ķēķis bija minēti gadījumi, kad tiesneši un advokāti kopā pusdieno un apspriež lietas, tad jaunajā grāmatā minētie nodarījumi ir vairākas kārtas smagāki. Līdz pat publiskotai versijai par KNAB augsta ranga darbinieka Jura Juraša saistību ar slepkavības plānošanu (108. lpp.). Tik smagas apsūdzības ignorēt nav iespējams. Tiek atklāti runāts par drošības iestāžu jumtu vērienīgām kontrabandas shēmām (130.–132. lpp.). Ja Iveta Kažoka sociālajos tīklos publiski atzīstas, ka, sajūtot apdraudējumu KNAB, vienmēr sprāgst un kaujas, tad grāmata lieliski atsedz tos, par kuriem viņa ir gatava «sprāgt un kauties». Lai ko tagad teiktu delnveidīgie hunveibini, viņi labākajā gadījumā izskatās pēc naiviem bandītu piesedzējiem, sliktākajā gadījumā algotiem miglas pūtējiem.
Lai kā daži gribētu ignorēt šo grāmatu, to pilnībā izdarīt nevarēs. Kaut vai tā iemesla dēļ, ka izlietu ūdeni nesasmelt. Ne Strīķe, ne raidījums Nekā personīga vairs nevarēs uzdoties par sirdsšķīstiem taisnības bruņiniekiem. Cits ķēķis signalizē vecajiem labo lomu tēlotājiem gatavoties noiešanai no skatuves. Politiskais šovbizness ir nežēlīgs. Labie pārāk ilgi nevar palikt labie. Ar laiku viņu «labums» apsūb un viņi kļūst sabiedrībai neinteresanti. Līdz publikas mīluļu statusā nonāk jauni «labie».