Jau pirmajā tiesiskuma valdības apstiprināšanas dienā jaunā sākuma politiķi sāka bārstīt tautai savas svaigākās domu pērles. Šķiet, Edgars Rinkēvičs, nonācis ārlietu ministra krēslā, vēl nespēja aizmirst savu iepriekšējo funkciju – būt par ASV vēstniecības reproduktoru prezidenta kabinetā.
Stāstot par ministrijas uzdevumiem, viņš par savu galveno prioritāti atzina tuvāko piecu gadu laikā palielināt Aizsardzības ministrijas izdevumus līdz 2% no IKP. Paga, paga! Vai tad Rinkēvičs nav ārlietu ministrs? Tad ko viņš runā par aizsardzības budžetu? Ja Rinkēvičs savus amata pienākumus domā veikt, cenšoties izkalpoties saviem potenciālajiem darba devējiem NATO Briselē un Vašingtonā, tad jāsaka – šāds ārlietu ministrs-sulainis mums nav vajadzīgs. Rinkēvičs labāk būtu runājis par diplomātiskā korpusa spējām investīciju piesaistē no rezidējošām valstīm, nevis spriedelētu par Aizsardzības ministrijas finansējumu. Vispirms Ārlietu ministrijai vajadzētu ar efektīvu darbu nopelnīt valstij kādu latu un tad runāt par tērēšanu.
Ceļu uz Saskaņas centra pārliecinošu uzvaru nākamajās vēlēšanās bruģē jaunā labklājības ministre Ilze Viņķele (Vienotība). Viņa par savu prioritāti izvirzījusi cīņu ar profesionālajiem pabalstu saņēmējiem. Viņasprāt, vajadzētu pārskatīt kritērijus, pēc kuriem piešķir sociālo palīdzību, jo tās galvenais uzdevums esot motivēt cilvēku «maksimāli ātri nostāties uz savām kājām» un veicināt mobilitāti darba tirgū. Labi situētam un darba tirgū konkurētspējīgam cilvēkam Viņķeles izteikumi var šķist pareizi. Taču, ja valstī ir labklājības ministre, kurai ir šāda izpratne par lietu kārtību, tad tā ir katastrofa tautai. Ja valstī ir vairāk nekā 900 000 iedzīvotāju darbspējīgā vecumā, bet tikai 750 000 darba vietu, tad cilvēkus var motivēt kaut vai ar suņiem vai cietumu, kvalificēt un pārkvalificēt, bet 150 000 cilvēku darba vietas tik un tā neatradīsies. Viņķeles necilvēciskie uzskati darba tirgū liekos cilvēkus dzen uz lidostu «Rīga» vai spiež pārkvalificēties par profesionāliem apgaitniekiem pa apkārtnes atkritumu konteineru novietnēm. Taču Viņķeli tas neinteresē. Viņa kā apmāta kalkulē ietaupījumus un budžeta deficīta samazinājumu. Šie cipari viņai ir svarīgāki par atsevišķu pabalstu saņēmēju cilvēciskajām traģēdijām. Galvenais skaisti raportēt starptautiskajiem aizdevējiem.
No ministriem daudz neatpaliek viens no tiesiskuma simboliem – Vienotības deputāts Andrejs Judins. Atgādināsim, ka iepriekšējās Saeimas nevēlēšanos akceptēt viņa galvu reibinošo katapultēšanos no kādas marginālas ārvalstiskās sabiedriskās organizācijas uz Augstākās tiesas tiesneša krēslu Valdis Zatlers izmantoja par ieganstu 10. Saeimas atlaišanas ierosināšanai. Tagad šis par tiesnesi netikušais deputāts demonstrē savu «tiesiskuma» izpratni. Judina sašutumu izpelnījusies Saeimas Juridiskās komisijas nevēlēšanās apstiprināt par tiesnesi kādu Aldi Vīksni. Deputāti aizklātā balsojumā nav darījuši tā, kā to būtu gribējis Judins. Viņš labāko staļinisma tradīciju garā nekautrējās paziņot – aizklātie balsojumi traucē strādāt. Ne vairāk, ne mazāk. Visraitāk varētu «strādāt», ja visus ierosinājumus komisijas apstiprinātu vienbalsīgi, pēc komandas paceļot roku. Un pēc tam Saeimā par tiem vienprātībā nobalsotu. Gluži tāpat kā vēsturiskajā 1940. gada 21. jūlija Saeimas sēdē, paceļot rokas par Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas proklamēšanu. Tas būtu īsts tiesiskums Višinska – Judina garā.
To, ka Latvijā pilnā sparā ir iesākusies raganu medību sezona un cilvēkiem ir v bail atklāti paust savus uzskatus, Judins neiedomājas, jo ir mednieku pusē. Pagaidām. Judinam nevajadzētu aizmirst, ka šodien tu vari pūlim ar pirkstu norādīt, kurš ir sliktais, bet rīt kāds cits var jau norādīt uz tevi.