Ventspils mērs Aivars Lembergs pieteicis ideju ieviest Venspilī savu lokālo valūtu – ventus. Lai gan pati ideja nav diez ko oriģināla, jo pasaulē darbojas vairāk nekā 2500 lokālo valūtu, Latvijas apstākļiem tā ir visnotaļ inovatīva. Vēl nav zināmas šīs idejas detaļas, taču sabiedrības reakcija uz šo priekšlikumu jau rāda vienu no mūsu grūtību cēloņiem. Proti, neiecietīgu attieksmi pret visu jauno, neparasto.
Pirmā reakcija uz Lemberga priekšlikumu pārsvarā bija nievīga un pat izsmejoša. Finanšu ministrs publiski brīnījās, ka neesot taču 1. aprīlis. Latvijas Banka (LB) augstprātīgi pavēstīja, ka varot jau arī ar konfekšu Gotiņa papīriņiem mainīties, jo Latvijas likumi to neaizliedzot. Mūsu centrālās bankas vadītāji labi zina, ka šādam solim ir loģisks ekonomiskais pamats un līdzīgu risinājumu kā krīzes pārvarēšanas instrumentu jau agrāk ir ieteicis pazīstamais ekonomists Jānis Ošlejs.
Lemberga piedāvājumu var izsmiet un var to atbalstīt, bet Latvijas apstākļos tas nenoliedzami ir inovatīvs. Nedēļa, kurā Lembergs pieteica šo ideju (sīkāka informācija tiks sniegta šodien atsevišķā preses konferencē), pagāja pāragri mirušā kompānijas Apple dibinātāja Stīva Džobsa zīmē. Pasaules mediji atzīmēja viņa paša jaunradi, spēju uztvert citu novatoriskās idejas un tās ieviest dzīvē. Arī Latvijas mediji apbrīnoja Džobsa gatavību iet savu ceļu, nevis soļot ar visiem vienotā ierindā. Tāpēc vēl jo nepatīkamāk, ka Lemberga nestandarta priekšlikums izsauca tik nosodošu reakciju. Diemžēl Latvijā jebkuru netradicionālu risinājumu uztver ar pārlieku piesardzību vai vēl trakāk – ar izsmieklu. Jau sākot ar bērnudārzu, katrs tiek iedīdīts neizlēkt un būt kā visiem. Tiklīdz kāds ir atšķirīgs, tā tas tiek pakļauts kolektīvam nosodījumam un izsmieklam. Džobsam palaimējās piedzimt ASV, kur spējīgi dīvaiņi un sava ceļa gājēji tiek ierindoti nacionālo varoņu statusā. Latvijā tādam kā Džobss nebūtu viegla dzīve. Grauzēju un sprunguļu licēju sava ceļa gājējiem netrūkst nevienā pasaules malā, bet pie mums papildus vēl jāpārcieš pārmetumi negodīgumā, savtīgumā un ziņojumi attiecīgām iestādēm.
Tieši šo nepatīkamo latviešu sabiedrības šķautni Lemberga novitātes sakarā nodemonstrēja Zatlera partija, kura par Ventspils mēra ieceri publiski solījās ziņot Drošības policijai. Šis zatleriešu solījums ir dziļi simbolisks. Tas izriet no viņu līdera Valda Zatlera morāli ētiskās paradigmas, kura tiek pacelta stukaču ideoloģijas līmenī. Atcerēsimies priekšvēlēšanu televīzijas debates Vidzemes apgabalā. Partiju saraksta līderiem tika uzdots kutelīgs jautājums: ja jūs zinātu, ka jūsu draugs nemaksā nodokļus, vai būtu gatavs ziņot Valsts ieņēmumu dienestam (VID)? Visi sarakstu līderi no skaidras atbildes centās izvairīties, jo tikko paši runājuši par ēnu ekonomiku, bet te jāizšķiras – iet ziņot par draugu vai ne. Stāstīja, ka censtos draugu pārliecināt maksāt nodokļus un tamlīdzīgi. Izņēmums bija vienīgi Zatlera partijas līderis Valdis Zatlers. Viņš pārliecinoši deklarēja, ka nevilcinoties par draugu ziņotu VID. Dīvaini šie vārdi izklausījās tieši no Zatlera mutes, kuram savulaik pārmeta nodokļu nemaksāšanu no pacientu pateicību aploksnēm. Jādomā, ka arī vēl tagad Zatleram ir pietiekami daudz draugu ārstu aprindās, par kuriem Zatlers ziņotu, ja vien uzzinātu, ka viņi ņēmuši pateicības.
Šī priekšvēlēšanu epizode kontekstā ar solījumu ziņot par Lembergu Drošības policijai demonstrē zatleriešu stučīšanas ideoloģiju. Es apzināti lietoju šo barbarismu. Latviešu valodā vārdam ziņot ir pavisam cita jēga, un zatleriešu rīcībai jēdzieniski tuvāks būtu vārds nodot, tomēr visprecīzākais ir rusicisms stučīt. Ne jau valsts vai sabiedrības glābšanas labā zatlerieši gatavi ziņot. Lembergs par savu ieceri paziņoja publiskā preses konferencē, un šo ziņu izplatīja visas ziņu aģentūras. Nekā slepena tur nav. Ja Drošības policija saskatīs kaut ko nelikumīgu, tad noteikti reaģēs. Taču zatleriešiem galvenais jau bija pasūdzēties par savu politisko oponentu. Nostučīt kādam. Vienalga, vai drošības iestādēm vai kādas ārvalsts vēstniecībai, kā to nemaz nekaunoties darījuši daudzi citi. Protams, Lembergs Zatleram ne tuvu nav draugs, un ziņot par savu politisko pretinieku nav tas pats kas par draugu kolēģi, kurš nemaksā nodokļus no pacientu pateicībām. Un tomēr – stukačs paliek stukačs.