Viens no populārākajiem viedokļiem par politiķiem ir – viņi domā nevis par tautu, bet vienīgi par savu kabatu. No politiķiem gaida tieši to – lai viņi domātu par tautu. Politiķi šo prasību ir pamanījuši un katrs, kā nu prot, cenšas pārliecināt vēlētājus, ka «domā par tautu».
Valoda ir ļoti precīzs instruments. Tautas dzīlēs radušās frāzes vai teicieni iegūst īpašu slīpējumu. Runājot, kādam jābūt politiķim, netiek teikts – viņam ir jādara tā, lai tautai būtu labi. Izkristalizējusies frāze – viņi (ne)domā par tautu. Tā kā nekad nevar zināt, ko katrs domā, priekšplānā izvirzās nevis darbi, bet sabiedriskās attiecības. Politiķa rīcībai ir otršķirīgs raksturs. Piemēram, ja esat pret pensiju samazināšanu un par pensiju indeksāciju, tad tas vēl nenozīmē, ka «domājat par tautu». Izrādās, tas nozīmē, ka darbojaties oligarhu interesēs. Cita lieta, ja sakāt, ka pensijas ir pārāk lielas, ka tās jāsamazina un tās indeksēt nedrīkst. Tad atbilstoši Latvijā valdošajai loģikai «domājat par tautu». Ja esat par PVN likmju palielināšanu malkai, zālēm, zīdaiņu pārtikai, grāmatām, sabiedriskajam transportam, tad jūs apliecināt, ka domājat par tautu, jo tauta ilgtermiņā nevar tik mazus nodokļus maksāt. Ja pensionāriem tiek dota iespēja braukt bez maksas sabiedriskajā transportā, tad tas ir lēts populisms, bet, ja grib noņemt ģimenes valsts pabalstu 8 latu apmērā par bērnu, tad tā ir domāšana par tautu. Tāda, lūk, Latvijā ir lietu kārtība. Ja sapratne par lietām ir apgriezta kājām gaisā, tad nav ko brīnīties, ka visa sistēma klumburē kā uz rokām staigājot.
Šai ačgārnajai loģikai ir ļoti dziļa psiholoģiskā bāze. Latvijā jau kopš deviņdesmitajiem gadiem valda pārliecība, ka viss notiek tāpat – automātiski. Brīvais tirgus automātiski attīsta ekonomiku, valsts pārvalde neatkarīgi no valdības darbības tāpat visus nodrošina ar elektrību, ūdeni, sabiedrisko transportu, izglītību un ātro palīdzību. Ievēlēto deputātu kvalifikācija ir mazsvarīga, jo tāpat viss notiks. Valsts ekonomiskajam stāvoklim tikpat kā nav nekādas saistības ar valdības vērtējumu. Nav svarīgi, vai valdība kaut ko dara vai nedara. Labāk, ja nedara, jo tad mazāk ko tai pārmest. Deputātu galvenais mērķis – iegūt «domātāja par tautu» reputāciju.
Ja valdībai tiek uzspiests zīmogs, ka tā nedomā par tautu, kā, piemēram, Kalvīša valdībai, tad labklājības pieaugums var būt vienalga cik liels, tāpat ir slikti. Treknie gadi (bez pēdiņām) sabiedrības apziņā iespiedušies ne jau ar lielajām algām, bet gan ar Kalvīša valdības «atrautību no tautas». Toties Dombrovskis, kura laikā ekonomika piedzīvoja bezprecedenta kritumu, šo pašu zīmogu spiedēju uztverē ir labs, jo «domā par tautu». Par spīti milzīgajam nodarbināto skaita samazinājumam un ekonomisko bēgļu plūdiem, viņam jāturpina strādāt. Par Dombrovska valdības reālo ietekmi uz tautas labklājību maz runā medijos, jo tur uzstājas cilvēki, kuriem par dienišķo maizi galva nav jālauza. Viņi saka, ka Dombrovskis domā par tautu, jo paši taču arī ir tautas daļa un viņiem klājas labi. Tā tautas daļa, kura konsolidāciju iznes uz saviem pleciem, medijos pie vārda netiek. Tik vien kā retās intervijās lidostas Rīga izlidošanas zālē.
Pats par sevi rodas jautājums – pēc kādiem kritērijiem tiek noteikts, vai politiķis domā par tautu vai tikai par savu kabatu? Kritērijs ir spēja būt patstāvīgam un ietekmēt procesus. Jo politiķis neietekmīgāks un noteiktām aprindām paklausīgāks, jo viņš vairāk domājot par tautu. Pēc 28. maija politiķi aizgūtnēm sacentās, kurš ir mazāk ietekmīgs, lai iegūtu šo aprindu atbalstu.
Kas ir šīs aprindas, kuras Latvijā nosaka – politiķis ierindojams labo vai slikto nometnē? Tās ir dažas pārsvarā no ārvalstīm dāsni finansētas organizācijas un to ietekmē esoši eksperti un mediju pārstāvji. Viņu uzdevums ir atbrīvot Latvijas politiku no personībām, kuras varētu patraucēt globālajam kapitālam netraucēti rosīties Latvijas ekonomiskajā telpā. Viens piemērs: Zatlera partija. Kā sper soli, tā kaut kur iekāpj. Pietiek minēt tās nedemokrātisko nosaukumu, apsardzes firmas TM Security šaubīgo lomu partijas veidošanā, šīs firmas darbinieku aizdomīgos ziedojumus, neskaidrības ar premjera kandidāta Sprūdža izglītību, divdomīgo logo utt. Jebkuru citu partiju ar līdzīgiem nesmukumiem ārvalstiskās organizācijas Delna, Providus un to satelīti būtu izsmē- rējušas gar sienu. Bet zatleriešus saudzē. Kāpēc? Tāpēc, ka zatleriešu iezīme ir bezierunu paklausība Lat-vijas ekonomiskajiem kolonizatoriem. Kalpot viņiem, atbilstoši Latvijas ačgārna-jai politiskajai loģikai, no-zīmē «domāt par tautu». Jautājums vienīgi – par kuru tautu?