Viens no Zatlera Reformu partijas ideologiem – Vjačeslavs Dombrovskis –izvirzījis ideju par angļu valodu kā otru valsts valodu Latvijā. Iesākumā kā otru, bet tad jau redzēs...
Skatoties tālākā perspektīvā, droši vien, pārejot uz angļu valodu, latviešiem izdotos palielināt savu konkurētspēju pasaules tirgū. Cits jautājums, vai mēs to gribam?
Šai idejai ir ļoti skaidra ideoloģiskā bāze. Ir pašsaprotami skatīties uz tautām, kas dzīvo labāk par mums, un censties šiem pozitīvajiem paraugiem līdzināties. Tad nu it kā atliek pēc iespējas precīzāk kopēt Rietumu dzīves modeli, pat runāt viņu valodā un cerēt, ka drīz vien dzīvosim tikpat labi kā viņi. Šīs vienkāršās un labi saprotamās ideoloģijas atslēgas vārds ir Rietumu vērtības. Diemžēl zem šā vārda var slēpties ļoti dažādi jēdzieni un katrs ar tiem saprot ko citu. Vienas vērtības ir Vjačeslavam Dombrovskim, bet pavisam citas Krišjānim Valdemāram, kurš savulaik uz sava Tērbatas dzīvokļa durvīm uzrakstīja vārdu – Latvietis. Nedomājot par šā soļa ekonomisko izdevīgumu. Taču, arī no praktiskā labuma viedokļa, ne vienmēr savas identitātes noliegšana un svešu kreklu pielaikošana ir izdevīga.
Ikviens, kurš interesējas par Latvijas vēsturi, zina, ka latvieši līdz pat Otrajam pasaules karam par saviem niknākajiem ienaidniekiem uzskatījuši vāciešus. Visa jaunlatviešu kustība ar jau pieminēto Krišjāni Valdemāru priekšgalā bija izteikti pretvāciska. Latviešu inteliģence – jaunlatvieši – sevišķi asi zobojās par tā sauktajiem kārklu vāciešiem. Proti, latviešiem, kas centās pārtaisīties par vāciešiem. Šī nepatika saglabājās arī Pirmās republikas laikā, kad visas vāciešu privilēģijas jau bija likvidētas. Aizgāja pat tiktāl, ka Kārlis Ulmanis un viņa apkārtne nopietni plānoja pilnībā nojaukt un jau sāka jaukt «vācisko» Vecrīgu.
Kāpēc pirms 1940. gada latviešos bija tik milzīgs naids pret visu vācisko? Nepatika pret vāciešiem veidojās ilgā vēsturiskā pieredzē. Kad pirms 800 gadiem krustneši ar saviem kuģiem pietauvojās Daugavas lejtecē pie Rīdzenes upes, viņiem nebija fiziska pārspēka. Viņi izmantoja vietējo visvalžu, viestartu un nameišu savstarpējās nesaskaņas, nenovīdību un godkāri savās interesēs. Latvieši smagā apspiestībā nenonāca uzreiz. Vēl 16. gadsimtā vairākums latviešu bija brīvie zemnieki, taču lēnām un pakāpeniski viņi nonāca neatmaksājamu parādu jūgā un bija spiesti kļūt par dzimtcilvēkiem ar visām no tā izrietošajām sēkām. Mūsdienu terminoloģijā runājot, vācieši bija stratēģiskie investori, kuri pamazām gadsimtu gaitā pilnībā pārņēma ekonomisko un politisko varu Latvijas teritorijā.
Pirms 20 gadiem Latvija atguva neatkarību un latvieši varēja sākt saimniekot paši savā zemē. Taču tūlīt pat uzradās Kaupo pēcteči, kas meklēja sev saimniekus svešatnē. Kaupo brauca uz Romu apgūt jauno mācību, bet viņa mūsdienu līdzinieki brauca uz Džordžtaunu, Vašingtonu un Briseli. Šodienas stratēģiskie investori būtībā ir tādi paši 21. gadsimta krustneši kā tie, kas šeit ieradās pirms 800 gadiem. Liela latviešu tautas daļa ir pārliecināta, ka viņi ir mūsu glābēji un atpestītāji no visa ļaunā. Proti, no sevis, jo mēs paši taču neko neprotam, izņemot zagt un blēdīties. Šī pārliecība latviešos iespiedusies tik dziļi, ka ne viens vien šajā brīdī iesaucas – bet vai tad tā nav? Ja tā, tad jāpadomā, kas šo pārliecību iepotējis un vai tā ir latviešu interesēs?
Ir jādomā par iemesliem Kārļa Ulmaņa attieksmei pret vāciešiem. Ulmaņa laiki joprojām latviešu apziņā iespiedušies kā zelta laiki. Ne bez pamata. Protams, Vecrīga nav jānojauc, bet nevajadzētu tik akli ticēt no Rietumiem nākošajām mācībām un šo mācību sludinātājiem. Var dažādi izturēties pret Saeimas deputātu Valēriju Kravcovu, bet der ieklausīties viņa vārdos intervijā žurnālam Playboy: «Tad mani pieņēma darbā zviedru kompānija [..]. Zviedri man iemācija pašu galveno – nekad netici Rietumiem. Viņi tev tik un tā neļaus nopelnīt.»
Šodienas vēsturiskā pieredze ir pārāk īsa. Izskatās, ka viena banku kredītu uzpūsta burbuļa un sekojoša ienākumu «konsolidācija» ir krietni par maz, lai latviešiem kļūtu skaidrs, ka patērētāju pasaulē nav labdaru. Ir tikai intereses. Un zviedru bankas šeit ir nākušas, nevis lai aplaimotu latviešus ar iespējām pirkt dārgus mājokļus, greznas automašīnas un braukt eksotiskos ceļojumos, bet gan nākušas nopelnīt. Bet, ja Rietumi nav nekādi labdari, tad ko mums iesākt? Arī citās debespusēs nedzīvo nesavtīgi cilvēkmīļi.
Ir jādzīvo ar tādu pašcieņu, ar kādu Krišjānis Valdemārs uzsvēra savu latvietību. Ir jāpriecājas par otra latvieša veiksmi, nevis jātīksminās par viņa ķibelēm. Ir jāizmanto savas iespējas, nevis jārada iespējas citiem. Ir jāveido sapratīga politika gan ar Rietumiem, gan Austrumiem, nevis jāieciklējas uz mītiskām Rietumu vērtībām un jārauc deguns par iespējām, ko dod Austrumi. Ar saliektu muguriņu un cepuri rokās klanīdamies Rietumiem, mēs nekad neizrausimies no Merķeļa aprakstītajām situācijām, tikai mūslaiku dekorācijās. Ir jārunā nevis par Rietumu vērtībām, bet gan par savām vērtībām un savām interesēm! Vai mums tādu nav?