Eiropas Savienības ekonomikas un monetāro lietu komisārs Hoakins Almunja intervijā Latvijas TV izteicās, ka budžeta konsolidāciju Latvijā nevajadzētu veikt uz maznodrošināto rēķina, bet gan būtu jāapsver progresīvās nodokļu sistēmas ieviešana, kā tas esot lielākajā daļā ES dalībvalstu.
Gandrīz vai gribas Almunju nosaukt par vienkāršās darba tautas labāko draugu un biedru. Taču šeit Almunja atklāti liekuļo. Viņš iepriekš bija ticies ar Latvijas sociālajiem sadarbības partneriem, un tie viņam paskaidroja, kādas sekas maznodrošinātajiem, kuru skaits pieaug eksponenciāli, izraisa nežēlīgā budžeta griešana.
Taču Almunja nelieto vārdus griešana vai nodokļu celšana. Viņš lieto no birokrātu gudri skanošās leksikas patapināto vārdu – konsolidācija. Vārds konsolidācija šobrīd droši varētu pretendēt uz gada vārda titulu, jo tas ir viens no jaunmodīgajiem un emocionāli neitrālajiem vārdiņiem, kuriem jāaizstāj jau apnikušais un negatīvas emocijas izraisošais – griešana. Būtībā ar konsolidēšanu šobrīd Latvijā tiek domāta salipināšana, sakasīšana vai sagrabināšana. Katrā ziņā kas necils iepretim labi skanošajam konsolidācija.
Valsts budžetu kaut kādā veidā mēģina salipināt – šur tur griežot, šur tur palielinot ieņēmumus, koriģējot nodokļu sistēmu. Tā kā nepieciešams kaut kādā veidā sakasīt 500 miljonus latu un ne santīmu mazāk, grabināts tiek kur vien var. Almunjas piedāvājums ieviest progresīvo ienākuma nodokli ir viens no šādiem mēģinājumiem sakasīt kādu nieku tukšajās budžeta naudas lādēs. Visticamāk, šim piedāvājumam ir vairāk sociāls nekā monetārs raksturs. Monetārisma fundamentālists Almunja liekulīgi velk ārā no kabatas nēzdodziņu un norauš asaru rūpēs par maznodrošinātajiem. Almunjam labāk nekā jebkuram citam ir zināms, ka progresīvā nodokļa ieviešanas ietekme uz budžeta kopējo konsolidāciju (lietosim vien šo jauko vārdu) būs minimāla. Iepretim pieprasītajam budžeta izdevumu griezienam.
Tomēr Almunjas priekšlikumam ir zināms loģisks pamats. Jāpiekrīt, ka gandrīz visās attīstītajās valstīs progresīvais nodoklis ir ieviests. Tiesa, tur ir pavisam cits vispārējais algu līmenis. Vēl vairāk, tur minimālā alga ir lielāka nekā Latvijas vidējā alga. Piemēram, Lielbritānijā minimālā alga ir 1005 sterliņu mārciņas mēnesī, savukārt Īrijā 1499 eiro mēnesī. Latvijā šāda alga ir ievērojami virs vidējās algas un cilvēku īpatsvars, kas saņem Īrijas minimālo algu, nepārsniedz 10% no visiem strādājošajiem. Līdz ar to izvirzās jautājums, no kāda algas līmeņa sākt piemērot progresīvo nodokļa likmi? Diemžēl intervijā Almunja to nepateica un to viņam arī nejautāja. Bet nebūtu slikti pajautāt, jo visai dīvaini izklausītos, ja ES komisārs ieteiktu piemērot progresīvo ienākuma nodokli no ienākumiem, kas vairumā ES valstu ir zemāki par minimālo darba samaksu.
Jebkurā gadījumā diskusija par progresīvā ienākuma nodokļa ieviešanu ir vajadzīga un mēs pie tā nonāksim. Taču līdzšinējā prakse parādījusi, ka šo ideju ir viegli pārvērst par absurdu. Pēdējo reizi ideju par progresīvā nodokļa ieviešanu apraka Almunjas ideoloģiskais un arī amata dvīņu brālis Latvijā Einārs Repše, izvirzot priekšlikumu piemērot progresīvo likmi, sākot no atalgojuma 300 latu mēnesī. Gandrīz droši var prognozēt, ka jautājums par progresīvo ienākuma nodokli šajā Saeimas sasaukumā tiks pārvērsts par politiskā kašķa, muldēšanas un nekompetences demonstrāciju. Šajā aikā, kad mums ir enerģiski jāmeklē risinājumi, kā tikt ārā no krīzes, Latvijas augstākajā likumdevējā nav cilvēku, kuri kompetenti varētu spriest par ekonomiku. Ir tikai košerētās gaļas kaušanas speciālisti un eksperti svinamo un piemiņas dienu noteikšanā. Skumji.