Pēdējā laikā ar vairākiem, maigi sakot, strīdīgiem, izteikumiem izpaudies viens no redzamākajiem Valsts prezidenta Valda Zatlera ausī čukstētājiem – Roberts Ķīlis. Bliezts tiek divām ļoti sensitīvām lietām.
Gluži kā ar bomi pa pieri. Tiek apgalvots, ka pensiju sistēma jau pavisam drīz sabruks. Šodienas četrdesmitgadnieki un jaunāki var necerēt uz esošo pensiju sistēmu. Nebūšot pietiekamā skaitā strādājošo, no kuru iemaksām veidojas pensiju pirmais līmenis. Otrs blieziens vēl pastiprina pirmo. Augstākās izglītības sistēma jāpārveido par 100% maksas izglītību. Pietiek finansēt augstāko izglītību no budžeta līdzekļiem. Respektīvi, jaunieši, brauciet uz ārzemēm, kur izglītību var iegūt lētāk. Nav ko te vecīšiem pensijas pelnīt.
Tādas, lūk, viedas gudrības sabiedrībai mēģina iebarot stratēģiskais Ķīlis. Pēc šīm un arī vēl citām viņa pērlēm (piemēram, pašreizējā krīze esot labākais, kas ar latviešiem pēdējā desmitgadē ir noticis) kaut kā roka neceļas pirms viņa uzvārda rakstīt amatu Stratēģiskās analīzes komisijā. Rodas jautājums – kas lēcies Ķīlim, ja viņš sācis publiski bārstīt izteikumus, kurus itin labi varētu pārspriest Līgo vakarā pie alus kausa, bet ne publiskajā telpā, aizmirstot savu atbildību par izteikto vārdu?
Var piekrist, ka Ķīļa minētās problēmas ir svarīgas no Latvijas attīstības viedokļa un par šīm problēmām jādiskutē. Jautājums ir – vai šis brīdis ir labākais nopietnu jautājumu risināšanai? Vai iespējamās ārkārtas vēlēšanas ir tas fons, uz kura aktualizēt sabiedrībai īpaši jūtīgas tēmas? Diez vai, ja ir vēlēšanās šīs problēmas patiesi risināt, taču pavisam cita lieta, ja jūtīgās tēmas tiek izvilktas, nevis meklējot risinājumus, bet gan kā politiskās cīņas ieroči. Un šādā rakursā Ķīlis izgaismojas diezgan nepievilcīgā gaismā.
Ko cenšas panākt Ķīlis? Viņš uztur sabiedrībā nemitīgu spriedzi, biedējot to ar drīzu sistēmas sabrukumu. Kad sabiedrība ir iebiedēta un jūtas nedroša, tā instinktīvi meklē glābēju. Iebiedētā un uzbudinātā noskaņojumā sabiedrība jau pēc definīcijas nevar izdarīt racionālu izvēli. Līdz ar to var secināt, ka Ķīlis apzināti tracina sabiedrību, lai tā būtu mazāk spriestspējīga. Šādu rīcību parasti sauc par panikas celšanu. Pret panikas cēlājiem kara laikā vērsās ar īpašu bardzību, jo psiholoģiskais sasprindzinājums un baiļu gaisotne, kuru uzkurina panikas cēlāji, iedarbojas graujoši. Pazīstamais sabiedrisko attiecību speciālists, viņš arī investīciju baņķieris Ģirts Rungainis LNT raidījumā 900 sekundes izteicās, ka Latvijas dzīvā spēka un infrastruktūras zaudējumi pēdējos divdesmit gados ir līdzvērtīgi un pat pārsniedz kara laika postījumus. Var teikt, ka dzīvojam kara apstākļos. Šādā situācijā Ķīļa darbība jāvērtē gandrīz kā diversija. Jautājums – kā interesēs?
Droši var apgalvot, ka ne jau Latvijas un latviešu tautas interesēs, jo emocionāli satracināta sabiedrība nespēj izdarīt labāko iespējamo izvēli, toties ir ļoti viegli manipulējama un gatava rīkoties šo manipulatoru interesēs. Tā kā Ķīlis sevi pozicionē kā vienu no Zatlera tuvākajiem padomdevējiem, viņa izteikumi un darbība met šaubīgu ēnu uz Valsts prezidenta tēlu. Zatlers ir skaidri pateicis, ka pēc prezidentūras beigām nebūs pasīvs malā stāvētājs un darbosies politikā. Tātad piedalīsies konkurences cīņā par vietu varas Olimpā, ko tautas valodā dēvē par sili. Ķīļa aktivitātes rada iespaidu, ka Zatlera priekšvēlēšanu štābs par paša Zatlera spējām nav diez cik augstās domās un uzskata, ka cīnīties saprāta rāmjos ar saviem potenciālajiem pretiniekiem viņš līdzvērtīgi nevar. Tāpēc ir nepieciešams revolucionārais fons, uz kura viņam izcelties, skandējot emocionāli iedarbīgas frāzes. Un šo revolucionāro fonu atsperdamies gādā Ķīlis.
Viņš nav vienīgais, kurš cer, ka vēlēšanas noritēs zem naida un sabiedrības šķelšanas lozungiem. Pazīstamais naida kurinātājs Aivars Ozoliņš par nodokļu maksātāju naudu uzturētajā TV Panorāmā aģitēja, ka vēlēšanas nedrīkstot atšķaidīt ar jautājumiem par pabalstiem, pensijām un citiem maznozīmīgiem sīkumiem. Galvenajam jautājumam esot jābūt cīņai pret oligarhiem. Agrāk gan teiktu – pret buržujiem un kapitālistiem, taču mūsdienu boļševiki lieto modernākus terminus, kas gan lietas būtību nemaina. Savukārt lietas būtību visuzskatāmāk raksturo milzu sarkanais karogs ar uzrakstu – Nost ar oligarhu varu! uz pēdējā avīzes Vienotība vāka. Gluži kā nošpikots no 1940. gada plakātiem. Būtu ļoti skumji, ja Zatlers ietu šo destruktīvo spēku pavadā.