Ar 28. maija rīkojumu nr. 2 Valsts prezidents Valdis Zatlers ir nostājies uz augstākā soģa pjedestāla. Viņš ir veicis milzu uzdrīkstēšanos – norādījis, ka tikai pirms septiņiem mēnešiem ievēlētā Saeima ir latviešu tautas necienīga un ar kaunu padzenama.
Saeima kalpojot atsevišķu «oligarhu» interesēm, un Zatlers, nespējot uz šādu politiku mierīgi noskatīties, bijis spiests ierosināt Saeimas atlaišanu. Pakāpiens, uz kura ar šo uzkāpis Zatlers, ir ļoti augsts. Taču politikā stāvēt uz vietas nozīmē krist lejup. Zatleram ir divas iespējas. Vai nu kāpt uz augšu, vai uz leju. Izvērtēsim abas.
Vispirms uz leju. Zatlers var pavisam aiziet no politikas, pasakot, ka ir noguris, vīlies politikā un vēlas atgūt sirdsmieru. Tā būtu pilnīga padošanās un atzīšana, ka rīkojies mirkļa emociju uzplūdā vai ārēja spiediena ietekmēts. Maz ticams, ka Zatlers ar ierautu asti pametīs Latvijas politisko skatuvi. Taču ir arī cits variants. Viņš pieņem Vienotības uzaicinājumu un iekļaujas Vienotības rindās ar saviem domubiedriem līdzīgi kā savulaik Lietussargu grupa. No praktiskā viedokļa šāds gājiens Zatleram būtu visizdevīgākais, jo nekas pašam nav jāorganizē un var sēsties jau pie saklāta politisko dzīru galda. Sliktāk šis solis izskatās no politiskā viedokļa un pavisam slikti no morālā viedokļa.
Valsts augstākā amatpersona pēc pilnvaru beigām iet uz pašas disvalificētās Saeimas lielāko politisko spēku par ierindas biedru. Līdzšinējie Vienotības līderi, saprotot sava pašreizējā stāvokļa nopietnību, varētu pat parauties malā un ļaut bijušajam prezidentam ieņemt jaundibinātās partijas vadītāja vai kāzu ģenerāļa vietu. Solvita Āboltiņa pat pieļāvusi iespēju Zatleram kļūt par partijas premjera kandidātu. Citiem vārdiem, pieļauj, ka varētu uzmest vēlreiz. Vienreiz jau Vienotība Zatleru uzmeta, kad izvirzīja par Valsts prezidenta kandidātu, bet nedarīja itin neko, lai Zatlers patiesi kļūtu par prezidentu uz otru termiņu. Izmantoja Zatleru kā maiņas monētu savās spēlītēs. Tiesa, beigās pilnībā pārkombinējās. Tagad Vienotība atkal grib izvirzīt viņu par premjera kandidātu, pat nedomājot reāli cīnīties par viņa nomināciju šim amatam.
Tā kā «jaunā» Vienotība it kā būtu jaundibināta partija un dažus vecbiedrus varētu arī upurēt, tad, soloties vecās kļūdas labot, Vienotība un Zatlers varētu izlikties, ka viņu starpā valda nevis svelošs aizvainojums, bet kvēla mīla, un nekādu pretrunu nav. Ļoti reāls scenārijs. Taču atbildēsim uz jautājumu – vai Zatlera iekļaušanās Vienotības rindās ir kāpiens uz augšu vai leju? Šobrīd Zatlers latiņu ir pacēlis ļoti augstu. Vai sēdēšana pie viena galda ar Kamparu, Jaunupu, Āboltiņu, Kristovski un citiem kombinatoriem Zatleram nozīmē pakāpšanos jaunā, augstākā, valstiskā kvalitātē? Ļoti apšaubāmi.
Zatlers šobrīd ir pašpasludinātā krusta kara pret neticīgajiem, tas ir – «oligarhiem», priekšgalā. Tur viņš stāv ar augsti paceltu godīguma un tiesiskuma karogu. Latviešu tauta ar neslēptām cerībām lūkojas savā karavadonī. Zatleram ir visas iespējas kļūt par tautas mesiju, par jauno laiku Kārli Ulmani, kurš beidzot Latviju izvedīs saulītē. Viņam ir skaidri jāpasaka nē visai šo pēdējo divdesmit gadu sasmakušajai politikai. Lai kā atsevišķi Vienotības lišķi gribētu piesmērēties jaunajai – Zatlera – partijai, Godīgums un Tiesiskums viņus nedrīkst laist tai pat lielgabala šāviena tuvumā. Tāpēc jaunajā partijā uzņemami tikai tie, kas līdz šim politikā nav bijuši. Tie, kuri ir apliecinājuši savu uzticību godīguma un tiesiskuma augstajiem ideāliem. Ja Zatlers ies pa šo ceļu, tad tas nepārprotami būs ceļš augšup.
Protams, netrūks nelabvēļu, un tādi jau ir parādījušies, kas baida Zatleru ar to, ka partiju neesot laika izveidot. Tie ir cilvēki, kas šajā valstī neko negrib mainīt. Tie ir tie paši naudu un amatus mīlošie kampēji, kuri nomaskējušies zem «godīgo» maskas no Vienotības nometnes. Cik šie liekulīgie kampēji ir patiesi, var redzēt pēc to līdzšinējās darbības un bailēm no īstas godaprāta partijas. Viņi baida Zatleru, ka viņam nepietikšot kapacitātes šādu partiju dibināt un vadīt. Ne jau par Zatlera spējām viņi uztraucas. Tās Zatlers jau ir pierādījis 28. maijā, atlaižot šo iepuvušo Saeimu. Viņi kā vienmēr baidās paši par savu ādu. Baidās par iespēju tikt atrautiem no tik kārotās siles. Tad nu par katru cenu ir jāneitralizē Zatlera faktors, bet, ja to nevar, tad Zatlers jāizmanto, stājoties aiz viņa muguras un zem viņa karogiem. Zatleram ir jāattaisno tautas uzticība, un viņš nedrīkst kļūt par to vilcējzirgu, kas Saeimā atkal ievilktu tos pašus vecās, sasmakušās politikas turpinātājus. Tauta grib patiesas pārmaiņas, nevis atkal vecos vēžus tikai citās kulītēs.