Ja reiz man ir lemts aiziet, tad aizejot aizcirtīšu durvis tā, ka nodrebēs visa Latvija. Aiz manis kaut ūdensplūdi. Apmēram tāda varētu būt esošā prezidenta Valda Zatlera motivācija, ierosinot atlaist tikai pirms nepilna gada ievēlēto Saeimu.
Oficiālais šāda ierosinājuma pamatojums bija ieturēts populistiskā antioligarhiskā garā, taču skaidrs, ka Zatlers nekad nebūtu izšķīries par šādu soli, ja viņam būtu kaut minimālas cerības tikt pārvēlētam uz otru termiņu. Vēl piektdien Saeimā bija grūti atrast kādu nopietnu politiķi, kurš patiesi domātu, ka Zatleram ir izredzes tikt pārvēlētam. Zaudētāja statuss un ārkārtīgi vājā Saeimas atlaišanas argumentācija būtiski mazina Zatlera cerības ieiet vēsturē kā varonim. Ja uzreiz pēc Zatlera runas dažiem bija gluži vai eiforisks noskaņojums, tad drīz iestāsies paģiras, kad bezkaislīgi varēs izvērtēt šā radikālā soļa sekas. Vārgas ekonomikas stabilizācijas brīdī izraisot smagu valsts politisko un konstitucionālo krīzi, Zatlers, visticamāk, vēstures annālēs ierindosies blakus savam Lietuvas kolēģim Rolandam Paksam kā visu laiku sliktākais un bezatbildīgākais prezidents.
Latvijas Satversme paredz, ka par Valsts prezidentu drīkst būt persona, kura sasniegusi 40 gadu vecumu. Šā vecuma cenza jēga – prezidentam ir milzu personiska atbildība par valsti un tās iedzīvotāju likteņiem, tāpēc šajā amatā dzīves pieredze un nosvērtība ir svarīgāka nekā jaunības degsme un karstgalvība. Zatlers pierādīja, ka gadi vēl negarantē atbildīgu rīcību. Arī pilnbrieda vecumu sasniegusi persona var uzvesties kā puika. Vēl nesen, norādot uz Zatlera ietekmējamību, rakstīju, cik viegli savulaik pēc ievēlēšanas Zatlers mainīja savu it kā prezidenta amatam nepiemēroto puicisko frizūru, taču nebiju domājis, ka šī frizūra tik drīz būs atkal jāpiemin. Izrādās, matus var apgriezt arī kā nopietnam cilvēkam, bet puiciskā domāšana no tā nemainās.
Nobrieduši cilvēki pieņem lēmumus, balstoties uz racionāliem argumentiem, nevis emociju uzplūdā. Kādi bija Zatlera argumenti, pieņemot lēmumu ierosināt atlaist Saeimu? Neskaitot dažas vispārīgas frāzes, tika minēti trīs konkrēti fakti – viena tiesneša (Judina) neievēlēšana un atļaujas nedošana kratīšanas veikšanai deputāta Aināra Šlesera dzīvesvietā. Tā kā ar šiem diviem faktiem Zatleram šķita par maz, tad vēl tika piesaukta ģenerālprokurora (Maizīša) nepārvēlēšana. Tas nekas, ka Maizīti nepārvēlēja iepriekšējā Saeima. Vienkārši – lai smukāk izskatās, skanīgo lietu piemeta klāt citādi vārgajiem argumentiem. Šāda argumentācija piedienētu vienam otram Aivara Ozoliņa stila propagandistam, bet Valsts prezidentam tāda ir vienkārši nenopietna. Tikpat pamatots arguments varētu būt prezidenta dzīvesbiedres Lilitas pārmetums – tu esi vecis vai neesi? Parādi viņiem visiem, kas negrib par tevi vēlēt, Lagzdiņa žestu.
Zatlera rīcība ir tiešā pretrunā ar viņa runu LU aulā 16. aprīlī, kurā viņš pamatoja, kāpēc nerosinājis Saeimas atlaišanu 2007. gadā, kad viņu uz šo soli bakstīja lietussargi, un 2009. gadā, kad Saeimas logos jau lidoja akmeņi. Lūk, Zatlera nesenie argumenti. «Manu izvēli nerosināt jaunas vēlēšanas noteica vairāki apsvērumi. Pirmkārt, nebija parlamentārās krīzes (..), nebija kvalitatīva alternatīva politiskā piedāvājuma, (..) manu lēmumu – neizsludināt jaunas vēlēšanas – noteica atbildība par valsts nākotni. Bija svarīgi, lai Saeima kopā ar valdību strādātu un īstenotu valsts budžeta izdevumu samazināšanas pasākumus, uzsāktu strukturālās reformas valsts pārvaldē un uzņemtos atbildību par smagiem un uz vēlāku laiku neatliekamiem lēmumiem. Starptautiski bija jāapliecina valsts rīcībspēja. To nebūtu izdevies panākt, ja politiķi būtu ierauti pat divās, viena otrai sekojošās, kampaņās – referendumā par Saeimas atlaišanu un ārkārtas vēlēšanu kampaņā.»
Kas ir mainījies? Tagad ir nesalīdzināmi mazāk argumentu atlaist Saeimu nekā iepriekšējā sasaukuma laikā. Rodas iespaids, ka Zatlera runām ir pavisam maza saistība ar realitāti. Tad, kad bija pamats atlaist Saeimu, viņš bija par gļēvu to izdarīt, bet tagad, kad īsta pamata nav, bet ir aizvainojums par to, ka politiskā elite viņu neatzīst un neciena, viņš bezatbildīgi izmanto savas pilnvaras, lai parādītu, kurš šajā smilšu kastē ir svarīgākais. Par to, kā šāds solis ietekmēs valsti un tās iedzīvotājus, viņš domā vismazāk.
Latvijas parlamentārisma disfunkciju Zatlers ir novedis līdz galējam absurdam, jo, nemainot sistēmu, mēs ievērojami palielinām prezidenta ietekmi. Latvijas politiskajā tradīcijā Saeimas prestižs ir tik zems, ka vienmēr var draudēt ar Saeimas atlaišanu un Saeimu pārvērst par prezidentam paklausīgu balsošanas mašīnu, kā tas ir Baltkrievijā. Ar to atšķirību, ka pie mums prezidentu ievēlē nevis tauta, bet parlaments. Līdz ar to sanāk, ka tautas ievēlēta Saeima ievēlē personu, kas jebkurā brīdī viņus var atlaist. Izveidojas pretruna starp mandāta spēku. Šo pretrunu var atrisināt, vienīgi kardināli mainot politisko sistēmu. Cits jautājums, vai esošā konstitucionālā krīze un sekojošais politiskais haoss, kuru izraisīja Zatlera bezatbildība, ļaus saprātīgi un izsvērti pārveidot Latvijas politisko sistēmu?