Uz prezidenta vēlēšanu pirmo kārtu ir izvirzīti divi pretendenti – esošais prezidents Valdis Zatlers un Saeimas deputāts, eksbaņķieris Andris Bērziņš. Lai ko mēs teiktu par Valsts prezidenta funkcijām un pilnvarām, tā ir valsts augstākā amatpersona. Nācijas seja. Bez ironijas – nācijas gods, prāts un sirdsapziņa. Tā tam vajadzētu būt. Vai ir?
Esošā politiskā sistēma atbildību par ievēlētā prezidenta atbilstību augstajiem kritērijiem uzliek politiskajām partijām. Tieši tās nosaka, kurš turpmākos četrus gadus personificēs Latvijas valsti. Saeimas lielākais politiskais spēks ir Vienotība. Pēc 10. Saeimas vēlēšanām valsts varu simbolizē tieši šī apvienība. Vienotība nosaka toni un dienaskārtību. Vienotība diktē politisko modi un diriģē parādi. Pārfrāzējot Vairu Vīķi-Freibergu – Vienotība ir dižena, Vienotība ir varena. Šim dižajam un varenajam politiskajam spēkam būtu jāizvirza tikpat dižens un varens prezidenta amata kandidāts. Tāds, par kuru sabiedrība vien noelstos – šis kandidāts ir ārpus konkurences. Galvas vai pat divu galvas tiesu pārāks. Ko mēs redzam realitātē?
Izrādās, ka Vienotība neko labāku nav spējusi atrast kā pirms četriem gadiem pašu apspļaudīto un par Aploksni un Zooprezidentu nolamāto nīsto tautpartijiešu izvirzīto Valdi Zatleru? Ironiskā kārtā Zatleru par savu kandidātu sauc arī politiskā apvienība Par labu Latviju, kas Vienotības acīs personificē Latvijas politikas tumšākos spēkus. Vienotības līderi kā vienmēr minstinoties kaut ko purpina zem deguna par mazāko ļaunumu, Saeimas sastāvu, sarežģīto situāciju koalīcijā un citām blēņām. Saucot lietas īstajos vārdos, Vienotībai būtu jāatzīst, ka pašiem nav labāka kandidāta kā vien Šķēles zooloģiskajā dārzā atrastais ienākumu slēpējs un nodokļu nemaksātājs (2007. gada leksika) Valdis Zatlers. Tas nozīmē – Vienotības 33 vietas Saeimā ir pārpratums, politisko propagandistu meistardarbs un šim politiskajam spēkam nepietiek jaudas nedz valsti vadīt, nedz piemērotus kandidātus uz valsts amatiem izvirzīt.
Reiz kāds kolēģis man jautāja – kāpēc nebalsot par Zatleru? Atbildu. Latviešiem ir nepieciešams tāds prezidents – nācijas līderis –, no kura dveš pārliecība par katru sperto soli un pateikto vārdu. Vadītājs, kuram var uzticēties un uz kuru var paļauties. Zatlers diemžēl ir cilvēks, kuram drīzāk jūt līdzi. Klausoties viņa runas, raksturīgākās izjūtas ir – kaut nu neizgāztos un daudzmaz ciešami līdz galam norunātu. Tāds cilvēks neiedvesmo. Latvijas prezidentam jābūt pietiekami reprezentablam. Viņš nedrīkst radīt zemtupeļnieka iespaidu. Šeit izsakos tik skarbi tāpēc, ka Zatlera nepiemērotība prezidenta amatam ir acīm redzama, taču tā stūrgalvīgi tiek ignorēta un dažādi politiķi cenšas iestāstīt sev un citiem, ka Zatlers tomēr esot cienīga kandidatūra. Zemteksts šīm runām ir viens – bailes, ka tiks ievēlēts cits kandidāts, kurš, no Vienotības viedokļa, būtu vēl sliktāks. Vienotība kārtējo reizi aicina vienoties zem mazākā ļaunuma karoga.
Par mazākā ļaunuma principa graujošo efektu visprecīzāk izsakās bijušais leģionārs Visvaldis Lācis: «Vienreiz ir jāizbeidz tā mazākā ļaunuma meklēšana. Arī mēs, ejot leģionā, domājām, ka cīnāmies par mazāko ļaunumu, un kas no tā visa beigās sanāca.» Nopietniem politiskiem spēkiem, kuri pretendē uz vadošo ieteikmi valstī, šāda mazākā ļaunuma politika neder. Lai tā paliek nīkuļiem. Ja Vienotībai nav sava kandidāta, tad ZZS nebaidās no savām rindām izvirzīt savu kandidātu – Andri Bērziņu. Ļoti cienījams cilvēks, kurš dzīvē visu sasniedzis pats ar smagu darbu jau no agras bērnības. Viņa galvenais trumpis – orientēšanās ekonomikā. Zatlers bija prezidents ļoti smagas ekonomiskās krīzes laikā, un tieši viņa pilnīgā nekompetence ekonomiskajos jautājumos lika viņam māt ar galvu brīžos, kad valsts tika ievilkta ļoti apšaubāmos ekonomiskos eksperimentos. Šo eksperimentu rezultātā IKP divos gados samazinājās par 22%, bezdarba līmenis pieauga līdz pat 18% un desmitiem tūkstošu darbspējīgā vecuma cilvēku devās ekonomisko bēgļu gaitās. Ja Zatlers labāk orientētos ekonomikā, tad Godmanim, Rimšēvičam un Dombrovskim tik viegli neizdotos viņam aizmālēt acis.
Lai arī Bērziņš nāk no banku aprindām, kas liek būt uzmanīgam, tomēr viņam ir izpratne par ekonomiskajām celoņsakarībām, par kurām Zatleram ir ļoti aptuvena nojausma. Zatlers viskomfortablāk jūtas mazpieredzējušu skolēnu priekšā, kad var vectēva stilā tiem stāstīt, cik dzīve grūta. Diemžēl pat vienīgā sfēra, kurā Zatlers ir pārāks par Bērziņu, – medicīna Zatlera prezidentūras laikā nav piedzīvojusi būtiskus uzlabojumus. Tad kāpēc balsot par tādu prezidentu? Lai viena partija, kura izvirzījusi nepiemērotu kadidātu, nosargātu savu mundiera godu? Latviešu tauta šādu upuri nav pelnījusi.