Ekstātiskā uzbudinājumā rēcošs pūlis pie Baltā nama sētas Vašingtonā ir spontāna reakcija uz ziņām par terorista numur viens Osāmas bin Lādena noslepkavošanu.
Līdzīgu reakciju varēja vērot, kad Bengāzi nemierinieki uzzināja par nīstā pulkveža Muammara Kadāfi dēla un trīs mazgadīgo mazbērnu nāvi. Skaļi un publiski gavilēt par kāda cilvēka nāvi Rietumu civilizācijā nebija pieņemts kopš Francijas karaļa Luija XVI giljotinēšanas laikiem 1792. gadā.
Acīmredzot taisnība ir tiem, kuri apgalvo, ka cilvēka uzvedības pamatkodi pēdējos desmit tūkstošos gadu kopš Kromaņonas cilvēka laikiem nav mainījušies. Var saprast līksmojošo pūli, jo nogalināts cilvēks, kurš iemiesoja visu vainu par konkrēto 11. septembra terora aktu un sekojošām zvērībām turpmākajos gados visdažādākajos pasaules punktos. Nogalināts absolūtais ļaunums, ar kura nāvi atbilstoši politiskajai mitoloģijai vajadzētu iestāties laikiem, par kuriem pasakās mēdz teikt, – un tad viņi dzīvoja ilgi un laimīgi.
Protams, ir skaidrs, ka nekāda laime pēc bin Lādena noslepkavošanas neiestāsies un terorisma draudi diez vai mazināsies. Kapēc? Tāpēc, ka pasaule gluži leģitīmi atgriežas pie viduslaiku rēķinu kārtošanas principiem. Kāda vēl tur tiesa, izmeklēšana un likumi? Naidniekam duncis ribās ir visvienkāršākais un visiem vislabāk saprotamais risinājums. Bin Lādena gadījumā šis risinājums ir vēl izskaidrojams un pamatojams, jo bin Lādens pats sevi ir nostādījis ārpus visiem likuma rāmjiem, bet neveiksmīgais NATO atentāts pret Kadāfi, kas prasīja nevainīgu bērnu dzīvības, ir klajš līdzšinējo starptautisko normu pārkāpums. Nepārliecinošās atrunas, ka NATO nemēģina nogalināt Lībijas vadītāju, bet tikai cenšas nodrošināt civiliedzīvotāju drošību, izklausās pat ne nožēlojami. Drīzāk jau nepieklājīgi melīgi. Gandrīz vai jāpiekrīt uzskatam, ka liekulība kļūst par Rietumu diplomātijas firmas zīmi. Vai tas vairo Rietumu spēku un ietekmi pasaulē?
Latvija ir cieši integrējusies ES un NATO struktūrās. Latvijas faktiskā un formālā piederība pie Rietumu civilizācijas nerada šaubas. Līdz ar to neatkarīgi no mūsu pašu attieksmes pret Rietumu civilizāciju un tās vērtībām viss, kas labi Rietumiem, labi arī mums. Un otrādi. Tieši no šāda aspekta mums jāvērtē katrs Rietumu civilizācijas solis. Ja mums šķiet, ka Deivids Kamerons vai Baraks Obama dara kaut ko nepareizi, tas ir jāsaka skaļi, nevis lišķīgi jāpiekrīt visam, ko saka «lielie». Ja mēs redzam, ka Rietumu civilizācijas līderi savā visatļautībā un iedomātā visvarenībā sāk izturēties pārlieku aroganti, mūsu uzdevums ir viņus piezemēt un atgriezt pie patiesām Rietumu vērtībām.
Nav pamata apšaubīt ASV specvienību morālās tiesības militārā operācijā likvidēt bin Lādenu. Tāpat neceļas roka nosodīt tos, kuri gavilē par šā terorista nāvi. Un tomēr. Kadāfi mazbērnu slepkavība tajā pašā nedēļā, visticamāk, ir tikai nejauša sakritība, taču tieši šo abu slepkavību sakrišana laikā skaidrāk izceļ jaunās tendences starptautisko jautājumu risināšanas metožu izvēlē. Diemžēl šīs metodes neliecina par virzīšanos tiesiskuma un civilizētības virzienā. Līksmojošie pūļi par bin Lādena nāvi liecina par sabiedrības pieprasījumu pēc līdzīgiem risinājumiem. Arī Latvijā var nojaust, ka asinskārais pieprasījums ir liels un politiskais potenciāls šā pieprasījuma apmierinātājiem var izrādīties milzīgs. Vēsture gan liecina, ka cilvēku pirmatnējo instinktu atbrīvošana nekādu labumu nenes, ja nu vienīgi atbrīvo ceļu tiem spēkiem, kuri uzskata, ka cilvēku uz pasaules ir par daudz un tāpēc cilvēku rindas vēlams paretināt. Šis ceļš nekad nesākas ar tik ciniskiem lozungiem. Ikviens ceļš sākas ar aicinājumiem uz labāku un taisnīgāku nākotni. Bet, ja tas sākas ar līksmību par kāda cilvēka nāvi, aicinājumiem labākas nākotnes vārdā kādu nogalināt, tad šis ceļš galarezultātā aizvedīs turpat, kur citi līdzīgi iesāktie ceļi. Uz nekurieni, lai neteiktu – elli.