«Mēs nepieļausim, ka Brisele mums diktē noteikumus. Nekad vēsturē mēs neesam pieļāvuši, ka Vīne vai Maskava mums norādītu, kas mums darāms, un tagad to neļausim darīt arī Briselei. Lai Ungārijā noteicošās būtu ungāru tautas intereses!» ar šādiem vārdiem Ungārijas premjerministrs Viktors Orbans aicināja parlamentu pieņemt jauno Ungārijas konstitūciju.
Nupat pieņemtā Ungārijas konstitūcija var izrādīties daudz būtiskāks notikums, nekā tas varētu likties pirmajā mirklī. Nevis tāds, kas uztrauc un skar vienīgi pašus ungārus, bet ar globālu rezonansi. Ungārija pilnīgi atklāti novirzās no līdz šim ES valdošā politiskā kursa. Vai šī nobīde no kursa iezīmē jaunu tendenci ES politiskajā kultūrā, to rādīs laiks, bet pēdējie parlamenta vēlēšanu rezultāti Somijā un pašvaldību vēlēšanu rezultāti Francijā liecina par sabiedriskās domas pārbīdi no kreisi liberālā uz nacionālkonservatīvo spārnu. Kas Ungārijas konstitūcijā ir tik neparasts, ka ļauj domāt par jaunām politiskām modes tendencēm Eiropā?
Dziļi simboliska jau ir valsts nosaukuma maiņa. Ungārijas Republika no 2012. gada 1. janvāra, kad konstitūcija stāsies spēkā, sauksies vienkārši Ungārija. Tas, ka no valsts nosaukuma ir izmests vārds «republika» nenozīmē, ka tiek mainīta valsts parlamentārā sistēma, taču kopējo konstitūcijas tonalitāti tas raksturo ļoti spilgti. Tāpat kā konstitūcijas preambulas virsraksts – Nācijas ticības deklarācija. Šajā preambulā netrūkst atsauču uz Dievu, kristietību un Svētā Stefana kroni, tiek runāts par tādām līdz šim valstiskos dokumentos piemirstām lietām kā nacionālais lepnums, tradicionālās ģimenes vērtības un tēvzemes mīlestība, kas liberāļiem ļauj šo konstitūciju dēvēt par atpakļrāpulīgu. Liberāļiem jaunā Ungārijas konstitūcija šķiet bīstama, jo uzrunā nāciju nevis ierastajā politkorektuma jaunvalodā, bet cilvēkiem tuvā un saprotamā valodā. Nav runa vienīgi par jaunu konstitūciju. Kopš pērnā gada aprīļa, kad Ungārijā parlamenta vēlēšanās grandiozu uzvaru (68,14% balsu, kas ir lielākais atbalsts vienai partijai visā Austrumeiropā kopš Berlīnes mūra sabrukuma) svinēja labēji koservatīvā partija Fidesz ar tās līderi Viktoru Orbanu priekšgalā, valstī ir īstenotas ļoti radikālas ekonomiskās reformas.
Orbana kabinets, kā bija solījis pirms vēlēšanām, pārtrauca sadarbību ar Starptautisko valūtas fondu un kā kļūdainas atzina līdzšinējās neoliberālās krīzes pārvarēšanas metodes. Kā ekonomisko attīstību bremzējošs tika atmests mērķis pēc iespējas ātrāk iestāties eirozonā. Orbans nesaka, ka eiro zonā nevajadzētu stāties vispār, taču līdz 2020. gadam tāda mērķa nav. Taču visbūtiskākā Orbana valdības atšķirība no Dombrovska abām valdībām ir attieksme pret banku sektoru. Orbana valdība centās krīzes pārvarēšanas smagumu mazāk uzkraut tautai, pēc iespējas vairāk to uzkraujot bankām. Orbans rīkojās tieši pretēji tam, ko mēs redzam pie mums Latvijā. Valdība ar vieglu roku, neraugoties uz banku lobija protestiem, pensiju fondus pārņēma no bankām savā parziņā un bankām vēl uzlika 0,5% nodokli no bilances vērtības. Tāpat lielajām starpnacionālajām enerģētikas, telekomunikāciju un tirdzniecības tīklu kompānijām tika uzliks krīzes nodoklis no 1% līdz 6% apmērā. Šie soļi ļāva Ungārijai samazināt budžeta deficītu zem 3% atzīmes, par spīti demonstratīvajai attiecību saraušanai ar SVF.
Tradicionālie šausmu stāsti, kas parasti skan ik reizes, kad kāds atļaujas uzkāpt bankām uz varžacīm, ka bankas aizies, uzkraus uzlikto nodokli uz klientu pleciem, investori nenāks, bet bēgs un ekonomika piedzīvos sabrukumu, nepiepildījās, un šogad Ungārijai tiek prognozēta ekonomiskā izaugsme par 2,8%. Tas ir apmēram tikpat, cik caurmērā citām Austrumeiropas valstīm. Taču bez Latvijā ierastās griešanas politikas. Orbans, kuram pašam ir pieci bērni, strikti iestājas par atbalstu ģimenēm ar bērniem, un jaunās konstitūcijas projektā bija iekļauta norma, kas paredz vecākiem palielināt balsu skaitu vēlēšanās atbilstoši bērnu skaitam. Tiesa, šī norma galīgajā redakcijā netika pieņemta, jo varēja izraisīt ļoti daudzas tehniskas un juridiskas problēmas.
Orbana piekoptā politika ir tik atšķirīga no Eiropā līdz šim pieņemtās, ka liberālās aprindas viņu nekautrējoties dēvē par diktatoru, salīdzina ar Venecuēlas līderi Ugo Čavesu vai Baltkrievijas Lukašenko. Orbanam tiek pārmests putinisms un pārlieka orientēšanas Austrumu virzienā. Šobrīd Ungārija ir ES prezidējošā valsts. Liberālās aprindas ar ļaunu prieku cerēja, ka šajā postenī Ungārijas, kā viņi to sauc, populistiskā valdība izgāzīsies, taču arī šoreiz nācās vilties. Pat pret Orbana valdību rezervētā Financial Times bija spiesta atzīt, ka Ungārijas prezidentūra izrādījusies daudz veiksmīgākā, nekā tika gaidīts. Tagad atliek vērot – vai Ungārijas ceļš iezīmēs jaunu virzienu Eiropas attīstībā vai arī mazajai Ungārijai neizdosies mainīt lielā ES kuģa gaitu.