Lai labāk saprastu notikumus Lībijā, jāatceras, ka tā ir viena no pārtikušākajām valstīm Āfrikā un ar vislielāko iekšzemes kopproduktu uz vienu iedzīvotāju Ziemeļāfrikā (lielāku nekā Latvijai).
Turklāt sociālpolitisko īpatnību dēļ šī bagātība ir salīdzinoši vienmērīgi sadalīta. Var droši teikt, ka Lībijas iedzīvotājiem līdz šim tika nodrošināta visaugstākā dzīves kvalitāte Āfrikā. Otrs būtisks faktors, kas Lībiju nostāda vienu pret apkārtējo pasauli, ir tās sociālistiskā, antiislāmiskā pozīcija. Līdz ar to bagātās, bet konservatīvās arābu valstis pret Lībiju izturas kā sātana pārņemtu atkritējvalsti. Lai pēc PSRS sabrukuma 1991. gadā Lībija nepaliktu pilnīgā izolācijā, tā izvēlējās tuvināšanās politiku Rietumiem. Ir pamats domāt, ka draudzība ar atsevišķiem Rietumu līderiem tika pirkta pat par naudu.
Kad februārī sākās nemieri Bengāzī, Lībijas līderis Muammars Kadāfi tos nodēvēja kā teroristiskās organizācijas Al Qaeda inspirētus. Kadāfi tādējādi cerēja iegūt Rietumu atbalstu, taču pārrēķinājās. Notikumu scenārijs jau bija uzrakstīts, un tajā pašam Kadāfi vairs nebija vietas. Viņš Rietumu medijos atkal kļuva par tirānu, diktatoru un slepkavnieku. Gluži kā tālajos astoņdesmitajos gados. Sākotnēji viss noritēja pēc plāna un izskatījās, ka Kadāfi režīma dienas ir skaitītas. Medijos jau parādījās ziņas, ka Kadāfi ir pametis Lībiju un aizbēdzis uz Venecuēlu. Taču tad viņš negaidīti pārtvēra iniciatīvu, un izstrādātais plāns par režīma maiņu Lībijā draudēja izgāzties. Steidzīgi tikai iedarbināts plāns B. Rūpes par civiliedzīvotāju aizstāvību pret ļaundari pulkvedi Kadāfi attaisno jebkuru rīcību, ieskaitot militārus triecienus. Tika izvērsta plaša diplomātiskā ofensīva, un neviens no pasaules varas centriem nenostājās Kadafi aizstāvībai. ANO rezolūcija nr. 1973 atraisīja rokas visiem tiem, kam Kadāfi režīms jau sen bija kā dadzis acī. Kuram gan patīk valstis ar patstāvīgu un neatkarīgu politiku? Neatkarīgi domājošiem politiķiem nav viegla dzīve. To varam redzēt arī tepat Latvijā.
Pat Rietumu presē komentētāji runas par demokrātiju, Lībijas tautas interesēm piemin tikai garāmejot. Tas, ka naftas lauku pārdale ir galvenais iebrukuma cēlonis, it kā netiek apšaubīts, taču tas ir pārāk vienkāršots skatījums. Lai nomainītu Kadāfi režīmu un veiktu jaunu teritoriālo ietekmes sfēru pārdali, ar pliku gribēšanu nepietiek. Nepieciešama vairāku bieži vien pilnīgi pretrunīgu apstākļu sakritība. Diez vai Krievija un sevišķi jau Ķīna būtu ar savu atturēšanos faktiski atbalstījusi ANO rezolūcijas pieņemšanu, ja pret Kadāfi nenostātos Arābu valstu līga un Āfrikas valstu savienība. Tas, ka Kadāfi bija sabojājis attiecības ar daudziem konservatīvajiem režīmiem arābu pasaulē un Āfrikā, šoreiz viņam atspēlējās. Kadāfi, šķiet, izdarīja rupju kļūdu, pēdējos gados arvien vairāk draudzējoties ar Rietumiem. Viņš bija aizmirsis, ka politikā draugu nav, ir tikai intereses, un nesenais draugs Francijas prezidents Nikolā Sarkozī tagad uzstājas kā galvenais kara cirvja vicinātājs. Vai tiešām tikai krītošie reitingi un nākamgad maijā paredzētās prezidenta vēlēšanas ir iemesls, lai Sarkozī riskētu ieraut pasauli jaunā postošā karā? Uzsveru – riskētu. Nav jau teikts, ka Rietumu koalīcija netiks galā ar Kadāfi ātri, taču tikpat labi pastāv iespēja, ka koalīcija iestigs Lībijas karā vēl dziļāk nekā Irākā vai Afganistānā.
Pasaule ir daudz ciniskāka, nekā dažiem no mums gribētos domāt. Kadāfi režīms ir nolemts, un tagad atliek vien no šā kritušā novilkt to, kas novelkams. Citos apstākļos tas izskatītos pēc marodierisma, taču politikā tā ir ikdiena. Krievijas komentētāji īpaši priecājas par savas valsts tālredzīgo nostāju. No vienas puses, Krievija ar savu atturēšanos faktiski deva zaļo gaismu Rietumu iebrukumam, kas tai ļauj saglabāt savas ekonomiskās pozīcijas Lībijā arī pēc jauna režīma iedibināšanas, taču, no otras puses, dod iespēju kritizēt Rietumus par asinsizliešanu un agresiju. Rietumi karo, naftas cenas aug, un Eiropa ieguvusi vēl vienu rūpju bērnu sev uz kamiešiem.
Latvijas ietekme uz ES kopējo ārpolitiku ir tik niecīga, ka šajā gadījumā mums svarīgāka ir tuvākās kaimiņvalsts Krievijas nostāja Lībijas jautājumā. Atbilde uz jautājumu – kāpēc Krievija faktiski atbalsta militāro operāciju, ir Latvijai ļoti nelabvēlīga. Iemesls ir viens – Krievija šeit redz līdzību ar savu rīcību Dienvidosetijā un iespējamo rīcību nākotnē, kad ar civiliedzīvotāju aizstāvības lozungu varēs veikt militāras operācijas, teiksim, Abhāzijā, Piedņestrā vai Krimā. Ja Rietumi īsteno līdzīgu praksi Lībijā, tad kāpēc lai Krievija rīkotos citādi savu interešu zonā, domā Krievijas stratēģi. Stipri jāšaubās, vai šādas prakses iedzīvināšana pasaules politikā ir Latvijas interesēs. Un izdabāšana Rietumu līderiem vēl nenozīmē, ka tas dos viņu neierobežotu atbalstu nākotnē. To vajadzētu atcerēties mūsu ārpolitikas veidotājiem.