Valda Zatlera oficiālās vizītes laikā Krievijā abu valstu prezidenti paziņoja par kopīgas vēsturnieku komisijas izveidi, turklāt Krievijas prezidents Dmitrijs Medvedevs apliecinājis, ka vēsturniekiem būs pieeja Krievijas arhīviem.
Lēmumam ir nozīmīga loma Latvijas un Krievijas attiecību turpmākajā attīstībā. Var teikt – izšķiroša, jo vēstures jautājumi ir galvenais šķērslis kaimiņattiecību uzlabošanā. Abās valstīs ir politiskie spēki, kuru svars un nozīme pieaug, tiklīdz pazeminās abu valstu savstarpējās uzticības temperatūra. Šie spēki attiecību uzlabošanā nav ieinteresēti, un vēsturisko pretrunu uzkurināšana ir viņu labklājības, arī psiholoģiskās, pamats. Latviešu tautai sliktas attiecības ar mūsu austrumu kaimiņu nedod neko, izņemot iespēju apmierināt ne īpaši cildenās rusofobiskās tieksmes. Tāpēc vēsturnieku izvēle, kas darbosies komisijā, ir ārkārtīgi svarīga.
Ko no komisijas sagaidām? Kādi ir tās mērķi? Jāatceras, ka komisijas izveidošanas pamats ir politisks lēmums. Tātad komisijas galvenais uzdevums ir nevis akadēmisks, bet gan politisks. Šā virsuzdevuma saprašana un atzīšana ir obligāts nepieciešamais priekšnoteikums. Tiklīdz priekšplānā izvirzīsies jautājums par vēsturisko patiesību, tā darbs ieslīgs savstarpējo pārmetumu un sholastiskas matu skaldīšanas dūksnājā. Tajā pašā laikā būtu pilnīgi aplami iet uz šo komisiju ar mērķi panākt kompromisu par jebkādu cenu un gatavību piekāpties. Ja reiz mērķis ir panākt kādu kompromisu, tad jārīkojas kā ikvienā sarunu procesā.
Var prognozēt, ka komisijas darbs izraisīs sabiedrības kritiku no abām pusēm. No vienas puses, Krievijai attiecības ar Latviju nav prioritāras, kamēr Latvijā ar mūsu kaimiņvalsti saistītie jautājumi ir daudz jutīgāki. Līdz ar to var sagaidīt, ka Latvijas puses vēsturnieki varētu būt sabiedriskās domas vairāk ietekmēti. Savukārt, Krievijas vēsturniekus daudz vairāk ietekmē lielvalsts ambīcijas un nevēlēšanās piekāpties mazākai valstij pat sīkumos. Krievijai uzvara Otrajā pasaules karā ir Krievijas tūkstošgadu vēstures izcilākais sasniegums, kas panākts, samaksājot prātam grūti aptveramas asiņu jūras cenu. Apšaubīt šīs uzvaras svētumu Krievijā ir vienkārši zaimojoši. Runāt par šo periodu vēstures faktu valodā ir tas pats, kas sarunās ar Vatikānu pieprasīt izņemt no Bībeles vēsturiskās neatbilstības. Līdz ar to Otrā pasaules kara notikumi Krievijā pārbīdās no vēsturiskās patiesības plaknes uz ideoloģiski sakrālo dimensiju.
PSRS šajā karā iesaistījusies tikai 1941. gada 22. jūnijā, kad tai uzbruka hitleriskā Vācija, nevis 1939. ada 17. septembrī, kad staļiniskā PSRS iebruka Polijā. Tādējādi Latvijas okupācija 1940. gadā atrodas ārpus Lielā Tēvijas kara heroizētā laika posma. Tas mūsu pusei ļauj 1940. gada notikumus aplūkot ārpus heroizēto dogmu konteksta. Tajā pašā laikā būtu naivi gaidīt, ka Krievija atzītu būtisku pāri nodarījumu Latvijas tautai un tās valstiskumam. Uz to mēs varam cerēt, taču mērķiem jābūt reālistiskiem. Tas var būt lielākais klupšanas akmens komisijas darbā.
Komplektējot komisijas sastāvu, no dalībniekiem jāprasa mērķu skaidrība. Ja kāds vēsturnieks domā, ka komisiju veidos, lai pēc iespējas detalizētāk noskaidrotu vēsturisko patiesību, tad šādam vēsturniekam komisijā nav vietas. Vēsturnieku komisijai ir jābūt politiskam mandātam. Locekļiem jābūt ar politisku izpratni, ko grib panākt. Ja kāds vēsturnieks ir zināms kā Krievijas un Latvijas attiecību uzlabošanas pretinieks, tad būtu labi jāpadomā, vai viņu komisijā iekļaut.
Daudz kas atkarīgs arī no tā, kādi vēsturnieki komisijā būs no Krievijas. Visticamāk, ka pārsvarā būs Kremlim pietuvināti vēsturnieki, kas labi saprot, kādu vēstījumu no viņiem gaida Kremļa saimnieki. Līdz ar to jāpieņem, ka viņi vēsturisko patiesību saprot tikai tik, cik viņi drīkst to saprast.