Valdībā apstiprināta vienotā atalgojuma sistēma valsts pārvaldē. Turpmāk valsts un pašvaldību iestādēs nevienam nevarēs būt lielāka alga kā Valsts prezidentam, tas ir, 2208 lati mēnesī.
Valsts sekretāru maksimālā alga būs 1900 latu mēnesī. Gribētos ar gandarījumu teikt: nu tad beidzot! Diemžēl gandarījuma nav. Kā jau varēja gaidīt, no vienotās atalgojuma sistēmas ir izņemtas tādas neatkarīgas iestādes kā Latvijas Banka (LB) un Finanšu un kapitāla tirgus komisija (FKTK). Pret šo iestāžu iekļaušanu vienotā atalgojuma sistēmā iebildusi ECB un SVF.
Taču nebūsim skaudīgi, neskaitīsim naudu cita maciņā. Galvenais, lai darbs būtu pienācīgi padarīts. Gan LB, gan FKTK ir ļoti atbildīgas iestādes, kuru darbības ietekme uz valsts ekonomiku ir nepārvērtējama. Šādu iestāžu vadītājiem un arī visiem pārējiem darbiniekiem nav žēl maksāt daudzus tūkstošus mēnesī, lai tikai viņi godam pildītu šo iestāžu nolikumos noteiktās funkcijas. Šajā brīdī mēs nonākam pie grūti izskaidrojama paradoksa. Izskatās, ka šīs iestādes ir neatkarīgas pilnīgi no visa, arī no savas darbības vērtējuma. Pirms izslēgt LB un FKTK no vienotās atalgojuma sistēmas, valdībā būtu bijis lietderīgi izvērtēt, cik šo iestāžu darbība bijusi efektīva. Valdība šādu vērtējumu pat neiedomājās sniegt, jo pārāk jau labi zināmi ir šo iestāžu bēdīgie darbības rezultāti. Nepakautrēsimies un to izdarīsim paši.
Nebaidīšos apgalvot, ka lielākā Latvijas sabiedrības daļa ir svēti pārliecināta, ka LB un tās vadītāja Ilmāra Rimšēviča galvenais uzdevums ir noturēt nacionālās valūtas – lata – stabilitāti jeb nemainīgu kursu attiecībā pret eiro. Ja galvenais LB uzdevums tiešām būtu saglabāt nemainīgu lata kursu, tad Rimšēvičs bez rūpēm varētu doties ilgstošā atvaļinājumā uz kādu dienvidzemju kūrortu baudīt sauli un okeāna zemūdens krāšņumus. Lata miroņa stabilitāti nekas neapdraudētu, jo LB ārvalstu valūtas rezerves ir pietiekamas, lai izturētu jebkādus uzbrukumus nacionālajai valūtai.
LB uzdevums ir cits, un tas ir formulēts atsevišķā likuma pantā. Likuma Par Latvijas Banku 3. pants izteikts šādā redakcijā: Latvijas Bankas galvenais mērķis ir saglabāt cenu stabilitāti valstī. Ar šo uzdevumu LB nav tikusi un joprojām netiek galā. Cenas staigā augšā lejā. Bija augsta inflācija, tagad ir deflācija. Ne velti Zviedrijas ietekmīgais laikraksts Dagens Nyheter Rimšēviču nosauca par vienu no sliktākajiem Eiropas centrālo banku vadītājiem. Tas, ka Rimšēvičs netiek galā ar savu galveno uzdevumu, ir tik acīm redzami, ka viņš pats par to izvairās runāt. Rimšēvičs gari un plaši runā par budžetu, par nepieciešamajām strukturālajām reformām – par visu ko, par ko viņš neatbild... Tikai ne par savu galveno uzdevumu. Par cenu stabilitāti.
Taču jādomā, ka šis nav vienīgais iemesls, kāpēc zviedru laikraksts Rimšēviču ierindojis sliktāko bankas vadītāju saraksta galvgalī. Rimšēvičs apgalvo, ka jau sen esot brīdinājis valdību un sabiedrību par to, ka Latvijai draud ekonomikas pārkaršana. Piekrītu. Viņš šo frāzi patiesi ir samērā bieži lietojis, taču nekad neesmu no viņa dzirdējis konkrētu atšifrējumu, ko šī pārkaršana praktiski nozīmē. Rimšēvičs parasti aprobežojās ar līdzībām par ātri braucošu automašīnu, kas draud ieskriet kokā. Taču izskatās, ka Rimšēvičam par ekonomikas pārkaršanu ir bijis tikai teorētisks priekšstats, kādās populārzinātniskās grāmatiņās izlasīts vai īsos kvalifikācijas paaugstināšanas kursos noklausīts. Ja viņš pats reāli saprastu, ko nozīmē pārkaršana, tad diez vai pašā nekustamo īpašumu cenu virsotnē 2008. gadā iegādātos nekustamo īpašumu par 750 000 eiro. Taču ne tikai šā pirkuma ekonomiskā nepamatotība liecina par Rimšēviča kompetenci. Pērkot īpašumu uz kredīta citas valsts valūtā, centrālās bankas vadītājs automātiski nonāk interešu konfliktā. Turklāt nevis formālā, kā bieži vien, bet gan vistiešākajā. LB atbilstoši likuma Par Latvijas Banku 4. pantam nosaka nacionālās valūtas oficiālo apmaiņas kursu. Tātad, saņemot algu latos, bet veicot kredīta maksājumus eiro, Rimšēviča personiskās intereses var ietekmēt nacionālās valūtas kursu. Taču tas vēl nav viss. Rimšēvičs, ņemot tik lielu kredītu, ir uzņēmies arī milzīgu risku, faktiski paņemot valsti par savas alkatības ķīlnieci. Ja valdība un Saeima drosmīgi ignorētu ECB ieteikumus un arī LB iekļautu vienotā valsts atalgojuma sistēmā, tad LB prezidents nonāktu tādā pašā stāvoklī kā jau desmitiem tūkstošu citu kredītņēmēju. Proti, maksātnespējīgo statusā. Ar ko tas draud Latvijas ekonomikai, pat bail iedomāties. Centrālās bankas prezidents – bankrotā! Investoru uzticību šāds centrālās bankas prezidents grautu daudz vairāk nekā valdības nespēja vienoties par budžetu. Tad nu mīļā miera labad Rimšēvičam jāļauj arī turpmāk saņemt lielo algu.
Par FKTK vadītāju Irēnas Krūmanes un Jāņa Brazovska atalgojuma atbilstību padarītajam vispār nav vērts runāt. Par to daudz pārliecinošāk runā Parex bankas sekmīgā uzraudzība un Valsts kontroles atzinums par šīs bankas pārņemšanas neprofesionālo raksturu. Tas, ka galvenie banku uzraugi joprojām sēž savos amatos un saņem salīdzinoši ar pārējo sabiedrību astronomiskas algas, tikai apliecina, kas mūsu valsts hierarhijā ir visaugstāk stāvošie personāži. SVF un ECB vietvalži.