Latvijas vecākā un tradīcijām bagātākā partija LSDSP turpina grimt politiskās nebūtības dūksnājā. Nupat notikušais partijas 34. kongress neradīja ne mazākās cerības, ka partija varētu atdzimt.
Neiedvesmojošas, garlaikotas runas un tikpat pelēcīgi pretendenti uz jaunā partijas līdera vietu. Jaunievēlētais partijas valdes priekšsēdētājs Aivars Timofejevs, sūkstoties par partijas nespēju nonākt mediju uzmanības lokā, izteica ļoti saprātīgu tēzi – lai ieinteresētu medijus, mums ir jābūt interesantiem. Diemžēl paša Timofejeva runa, uzstājoties kā vienam no pretendentiem uz partijas līdera amatu, bija ierēdnieciski birokrātiskās tukšrunāšanas paraugs. Var jau būt, ka Stokholmas universitātē, ko Timofejevs beidzis, māca runāt, neko nepasakot. Šo ierēdņiem tik vērtīgo iemaņu viņš apguvis izcili, taču tādas partijas vadītājam, kuras popularitāte noslīdējusi zem 1%, runāt pareizās, neko neizsakošās frāzēs nozīmē tikai vienu – turpmāku grimšanu aizmirstībā.
Par to visu varētu arī nerunāt, ja vien runa nebūtu par veselu politiskā spektra spārnu. Nav šaubu, ka sociāldemokrātiskajām idejām Latvijā varētu būt pat ļoti laba augsne. Kur slēpjas LSDSP nu jau hroniskais vājums? Iemesls ir acīmredzams, taču to stūrgalvīgi cenšas neredzēt ne tikai partijas vadība, bet, spriežot pēc kongresa gaitas, arī vairākums partijas biedru. Partijas politisko impotenci nosaka tās līderu vājums. Taču vainoti tiek visi citi, tikai ne paši. Lūk, viens citāts no kongresā izskanējušajām runām. "Nav ko vainot partijas vadību, jo rezultāts nebūtu daudz labāks, pat ja mēs uz vēlēšanām būtu pieaicinājuši vislabākos piarščikus." Ja tā, tad ko citu vainot, ja ne partijas vadību? Kongresā balsojot par partijas vadības darba novērtējumu starpkongresu laikā, gan partijas līdzšinējais vadītājs Jānis Dinevičs, gan ģenerālsekretārs Aivars Timofejevs guva apmierinošu (!) sava darba novērtējumu. Ja partija vēlēšanās iegūst 0,63% balsu un ar šādu rezultātu partijas vadības darbs tiek vērtēts kā apmierinošs, tad kādi ir vērtēšanas kritēriji?
Tieši par kritērijiem būtu jārunā, taču tas ir sāpīgs temats Latvijas politiskajā kultūrā. Partijas spēks jāvērtē pēc tās spējas īstenot savu politiku. Citiem vārdiem, pēc politiskās pārstāvniecības varas struktūrās. Pēc ieņemtajiem krēsliem visu līmeņu valsts pārvaldē. Taču runāt par to tiešā tekstā skaitās slikts tonis. Savu cilvēku bīdīšana dažādos amatos skaitās bezmaz vai nepiedienīgi. Taču, ja partijas biedri nekādus amatus neieņem un uz tiem pat nepretendē, tad partija pārtop par tādu kā klubiņu, kur dažādi cilvēki var uzspēlēt politiku. Nevis nopietni nodarboties ar politiku, bet gan spēlēt politiku. Šajā situācijā vēlēšanu rezultāts nav tik svarīgs, cik svarīgs ir pats spēles process. Svarīgi ir no partijas izslēgt diciplīnas neievērotāju Ati Lejiņu un skaļi protestēt, kad no tribīnes atskan aicinājumi partijā nodot varu jaunajiem. Kāpēc kādam atdot varu, ja tukši pakult salmus un spēlēt politiķus var pie vecās varas? Un, ja šī vara ļauj cilvēkiem domāt, ka viņi ir vērā ņemami politķi, tad kāpēc šīs varas darbu nevērtē kā apmierinošu? To drīzāk novērtētu kā neapmierinošu, ja šī vara partijas biedru vairākumam liktu saprast, ka viņi nemaz nekvalificējas nopietnam darbam valsts pārvaldē. Rezultātā esošā situācija lielai daļai partijas biedru ir pilnīgi pieņemama. Partijas iekšējā konkurence ir butaforiska, jo iegūstamā balva ir tīri simboliska. Atrašanās partijas vadošajos amatos nesola reālus labumus. Tik vien kā nelielu godkāres apmierinājumu. Taču tas ir krietni par maz, lai rastos jaudīgu cilvēku savstarpējā konkurence.
Uz jauno LSDSP valdes priekšsēdētāja amatu pretendēja līdzšinējā partijas līdera Jāņa Dineviča protežē partijas jaunais ģenerālsekretārs Aivars Timofejevs un bijušais ģenerālsekretārs (līdz pērnā gada maijam) Ansis Dobelis. Pēdējais solīja fundamentālas pārmaiņas partijas darbā, kamēr Timofejeva "pareizā" runāšana liecināja, ka fundamentālas pārmaiņas nenotiks. Jau pirms balsošanas kuluāros valdīja pārliecība, ka vēlēšanās uzvarēs Timofejevs. Šī pārliecība bija neatkarīga no piederības vienam vai otram spārnam. Timofejeva atbalstītāji norādīja uz viņa pārākumu izglītībā, savukārt Dobeļa atbalstītāji uzsvēra viņa degsmi veicināt pārmaiņas. Optimisms nevaldīja nevienā nometnē. Pat partijas redzamākais biedrs Dainis Īvāns bija spiests atzīt, ka neatkarīgi no vēlēšanu rezultātiem tie neko vairāk kā turpmāku partijas veģetēšanu nenodrošinās. "Jācer, ka jauni spēcīgi līderi kādreiz parādīsies un spēs iepūst dzīvību partijā," atzina Īvāns. Pagaidām nopietni politiķi ar sociāldemokrātisku ievirzi no sevis saistīšanas ar LSDSP vārdu pamatoti vairās. Bet niša brīva nepaliks. To ieņems citi.