Brutālais sabiedrisko mediju pārņemšanas plāns, kuru kā ar cirvi pēdējo nedēļu laikā mēģināja veikt bijušais laikraksta Diena direktors Arvils Ašeradens un aiz viņa stāvošie politekonomiskie spēki, izgāzies. Taču nav ne mazāko šaubu, ka šādi mēģinājumi atkārtosies vēl un vēl, kamēr šis mērķis – pilnībā pārņemt kontroli pār sabiedriskajiem medijiem – netiks sasniegts.
Kāpēc tik droši var apgalvot, ka centieni ieņemt šo cietoksni nenorims? Lai atbildētu uz šo jautājumu, jāaplūko, kāda situācija izveidojusies tajā mediju telpā, kas veido un ietekmē sabiedriski politisko domu. Vispirms atskatīsimies vēsturē.
Globālās finanšu oligarhijas apkalpotāji
Deviņdesmito gadu sākumā Latvijas valdība par valsts naudu izveidoja oficiozu, kuram vajadzēja informatīvi apkalpot jauno politisko eliti. Radās finansiāli bagātīgi apasiņots izdevums – laikraksts Diena. Nepieskarsimies visām tām intrigām un juridiskām manipulācijām, kā rezultātā Diena tika privatizēta un par ietekmīgiem akcionāriem kļuva Sarmīte Ēlerte, Arvils Ašerādens un Pauls Raudseps. Tas nav šā raksta uzdevums.
Tajā laikā Latvijā vēl bija Krievijas karaspēks, un Latvijas nākotne NATO un ES sastāvā ne tuvu nebija izlemta. Šis faktors ir ļoti būtisks nākamās Patiesības ministrijas vadītāju uzskatu ģenēzē, jo nav nekāda pamata uzskatīt, ka sākotnēji Dienas vadītāji nebūtu patrioti. Vienkārši viņi uzskatīja, ka neskaidrajā situācijā vienīgais drošais kurss ir Latvijas sabiedrības strauja vesternizācija un bezierunu atbalsts sabiedrotajiem Rietumos. Pareizāk sakot, globālajai finanšu oligarhijai. Šeit uzsvars jāliek uz vārdu "bezierunu", jo visā Dienas pastāvēšanas vēsturē ne reizi izdevums nav nostājies pret globālā finanšu kapitāla vēlmēm. Vai tā būtu Lattelekom privatizācija deviņdesmitajos, vai Parex bankas nacionalizācija un aizņēmuma ņemšana banku nodrošinājumam tagad.
Iekšpolitikā šis uzstādījums izpaudās kā nedalīts atbalsts Latvijas ceļa piekoptajai liberālajai sociālekonomiskajai politikai. Kad privatizācijas procesā Latvijas ceļa darboņi, tāpat kā viņu pēcteči, brangi apvēlās un kļuva kūtri, nāca otrs prihvatizatoru vilnis ar Tautas partiju un tās līderi Andri Šķēli priekšgalā. Šīs Latvijas jaunās pseidoaristokrātijas galvenais PR kantoris visu šos gadus bija laikraksts Diena.
Taču pamazām izveidojās un nostiprinājās nacionālā buržuāzija, kuras atbalstītā politiskā elite vairs nevēlējās kļūt par paklausīgu globālās finanšu oligarhijas vēlmju pildītāju. Nobrieda konflikts starp nacionālo buržuāziju, no vienas puses, un starptautisko finanšu oligarhiju un tās ķīļūdenī ejošo, savu pīrāga daļu pakampt alkstošo, vietējo politekonomisko grupējumu, no otras. 2002. gadā toreizējās politiskās elites un laikraksta Diena ceļi šķīrās. Izvirzās jautājums: kāpēc Dienas vadība nolēma turpināt palikt par starptautiskā finanšu kapitāla informatīvajiem apkalpotājiem, kad tas vairs nebija valsts drošības jautājums? Acīmredzot tas bija izdevīgāk.
Paralēli Dienai 1993. gadā tika nodibināts Sorosa fonds – Latvija, par kura valdes priekšsēdētāju kļuva Dienas galvenā redaktore Sarmīte Ēlerte. Pēc padomju sistēmas sabrukuma sabiedrības ideoloģiskajā apstrādē bija izveidojies zināms vakuums. Laikraksts Diena un Sorosa fonds – Latvija vienotā tandēmā, ko nodrošināja Ēlertes vadība abos uzņēmumos, strauji apguva šo brīvo nišu. Turklāt ļoti sistēmiski, mērķtiecīgi un profesionāli, izmantojot jau agrāk labi aprobētas metodes. Uzsvars tika likts uz potenciāli noderīgu cilvēku iesaistīšanu savā orbītā caur apmācību un kvalifikācijas paaugstināšanas programmām un dažādu sociālo, kultūras vai izglītības projektu finansēšanu. Rezultātā izveidojās samērā plašs ietekmes aģentu tīkls, kurš ap sevi izplatīja vienotu pareizo viedokli. Ņemot vērā, ka drukātie mediji mūsdienās vairs nav galvenie sabiedrības ietekmēšanas kanāli, stratēģiskais virziens tika noteikts – sabiedrisko mediju pārņemšana savā kontrolē. Ar šo uzdevumu globālās finanšu oligarhijas ideoloģiskie apkalpotāji, Latvijā dēvēti par sorosiešiem, līdz galam tā arī netika.
Paklausīgs paipuisītis – ideāls sorosietis
Ideāls jēlmateriāls, no kura izlipināt īstenu sorosieti, ir skolā ar labām sekmēm mācījies sabiedriskais aktīvists, izpildīgs un paklausīgs. Tāds, kas nelec acīs skolotājiem un priekšniecībai, kurš zina, kas jārunā un ko no viņa grib dzirdēt. Citiem vārdiem, tāds pats kā savulaik ideāls komjaunietis. LTV vadībā izdevās nosēdināt tieši šādu cilvēku – Olafs Pulks bija tipisks skolas laiku paipuisītis. Tieši viņa vadības laikā LTV ziņu dienests pamazām pārtapa par laikraksta Diena un Sorosa fonds – Latvija videopielikumu ar saviem politiskajiem mīluļiem, kuriem tika piedots itin viss, un nemīluļiem, kurus sita ar iemeslu un bez tā. Zīmīgi, ka šis melnbaltais sadalījums labajos un sliktajos Dienai, LTV ziņu dienestam, portālam politika.lv, organizācijām Delna, Providus bija pilnīgi identisks.
Sorosiešu ietekme LTV nedaudz samazinājās pēc tam, kad LTV ģenerāldirektora amatā nonāca Jānis Holšteins un palielinājās viņa vietnieka Edgara Kota ietekme. Mēģinājumi ziņu dienestu atgriezt vienotā LTV saturiskajā, juridiskajā un finansiālajā telpā izsauca asu Dienas un tās satelītu reakciju. Ar milzu grūtībām no LTV izdevās iztīrīt tādus aktīvus sorosiešu politekonomiskā grupējuma informatīvos apkalpotājus kā Arta Ģiga, Ilze Jaunalksne, Edijs Bošs un citus. Sorosiešu ietekme mazinājās.
Ar Latvijas Radio sorosiešiem sanāca vēl bēdīgāk. Par LR ilggadēju vadītāju kļuva cilvēks, kurš runāja, ko domāja, nevis to, kas jārunā, ar spurainu biogrāfiju un neatkarīgiem uzskatiem. Proti, tāds, kura kadru anketa nekādi neatbilda sorosiešakomjaunieša ideālam. Dzintris Kolāts. LR valdošajā gaisotnē cilvēki ar sorosiešu matricveida domāšanu nejutās savā elementā un viņu mēģinājumi ievazāt sorosiešu domāšanas standartus nesekmējās.
Steigā pirmais mēģinājums izgāžas
Tagad, kad laikraksts Diena kļuvis par neskaidra ofšoru darījuma objektu un strauji zaudē pašpasludinātās Patiesības ministrijas vienīgā pareizā viedokļa paudēja statusu, sorosiešu politekonomiskais grupējums jūt, ka apziņas tirgū pavisam drīz var zaudēt kopš deviņdesmito gadu sākuma iegūto ietekmi. Šajā situācijā viņu skatieni no jauna pievēršas sabiedriskajiem medijiem. Brīdis, kurā īstenot to pārņemšanas operāciju, ir vislabvēlīgākais. Akūtas finanšu nepietiekamības apstākļos gluži ticams izskatās abu sabiedrisko mediju – LTV un LR – apvienošanas ekonomiskais pamatojums. Galvenais – īstajā brīdī pirmajiem pacelt apvienošanas karogu un zem tā pulcināt pareizos cilvēkus. Tas ir, savējos. Tas, ka arī premjers ir savējais, operācijas īstenošanai ir liels atspaids. Tomēr laika daudz nav. Dombrovska uzticības kredīts rūk, un nav zināms, cik ilgi viņš vēl būs valdības vadītājs.
Steigā iniciatīvu uzņēmās bijusī laikraksta Diena un LTV ziņu dienesta darbiniece, tagadējā premjera preses sekretāre Līga Krapāne. Sabiedrisko mediju pārņemšanas plāns savā tiešumā ir kā ar cirvi tēsts. Par apvienotā medija vadītāju tiek bīdīts ar Dienu nesaraujami saistītais Ašeradens. Pārāk uzkrītoša ir vēlme sagatavot siltas vietiņas pašreizējai Dienas redakcijas vadībai, kura atrodas ieilgušā konfliktā ar saviem jaunajiem saimniekiem. Apvienošanās tiek skaidrota ar nepieciešamību optimizēt finanšu plūsmas, tomēr darba grupā bez Ašerādena nebija neviena finanšu vai menedžmenta speciālista, toties bija žurnālisti Edijs Bošs, Jānis Domburs, mediju speciālisti Inta Brikše, Anda Rožkalne un politika.lv redaktors Dmitrijs Petrenko. Ar neapbruņotu aci redzams, ka runa nekādi nav par apvienošanās ekonomisko efektu, bet gan par apvienotā medija ideoloģisko ievirzi. Pirmais mēģinājums sabiedriskos medijus ieņemt tiešā triecienā izgāzās. Pārāk jau atklāts un tiešs tas bija, taču nav ne mazāko šaubu, ka šis mēģinājums nebūs pēdējais.
Zinot milzīgo nozīmi, kādu sabiedrības apziņas ietekmēšanai pievērš sorosieši, var droši apgalvot, ka mēģinājumi pārņemt kontroli pār sabiedriskajiem medijiem nerimsies, līdz tas tiks izdarīts. Proti, līdz sabiedriskie mediji netiks pārvērsti par aģentūru, kuras galvenais uzdevums būs nevis sniegt informāciju, bet nodarboties ar notikumu "pareizu interpretāciju" un izplatīt vienotu, viscaur saskaņotu versiju par realitāti. Versiju, kas būs pieskaņota nevis latviešu tautas, bet gan globālās finanšu oligarhijas interesēm.
