Par spīti krīzei, kura Latviju skara vissmagāk visā pasaulē, aizvadītajā desmitgadē mūsu valsts ir spērusi būtisku soli uz priekšu.
Iestāšanās ES un NATO ir nostiprinājusi mūsu pozīcijas ārpolitiskā jomā, bet ekonomisko attīstību vērtēt ir krietni sarežģītāk. No vienas puses, salīdzinot ar 2000. gadu, dzīves līmenis ir ievērojami audzis un daudzi rādītāji ir gandrīz vai nesalīdzināmi (aviopasažieru pārvadājumi, mobilo tālruņu, interneta un datoru lietotāju skaits), taču, no otras puses, iekšzemes kopprodukts (IKP) salīdzināmās cenās 2010. gadā ir bijis zemāks nekā 2005. gadā. 2005. gadā Latvijas IKP bija 7,042 miljardi latu (2000. gada cenās). 2010. gadā tas noteikti būs zem 7 miljardiem (2000. gada cenās).
Krīzes dziļums Latvijā acīmredzami ir bijis neadekvāts, un to nevar norakstīt vienīgi uz ārējiem faktoriem. Tā kā aiz Latvijas nākamās pasaules valstis, kuras no krīzes cietušas visvairāk, ir Igaunija (IKP kritums par 19%, bezdarba līmenis – 16,2%) un Lietuva (IKP kritums – par 14,7%, bezdarba līmenis – 18,4%), ir pamats domāt, ka galvenais krīzes dziļuma cēlonis ir neelastīgā monetārā politika, kura nespēja nedz novērst ekonomikas pārkaršanu, nedz atvieglot krīzes pārvarēšanu. Valstis ar elastīgu monetāro politiku kā Polija un Čehija krīzi pārvarēja ievērojami vieglāk nekā, piemēram, Slovākija, kura uz eiro pārgāja 2009. gadā. Taču tā ir pagātne, kuru vairs nevaram mainīt. Ko mēs redzam nākotnē?
Metropolīts Zbigņevs Stankevičs aicina žurnālistus vairāk koncentrēties uz pozitīvo. Premjers Valdis Dombrovskis savā Jaungada vēstījumā tautai min vairākus pozitīvus ekonomiskās attīstības rādītājus. Sabiedrība ir izslāpusi pēc labām ziņām. Ko šajā situācijā darīt ekonomikas apskatniekam? Bezcerīgam slimniekam nav jēgas stāstīt par situācijas nopietnību. Labāk teikt, ka viss kārtībā, un novēlēt drīzu izveseļošanos. Latvijas ekonomika nebūt nav bezcerīgi slima. Gluži otrādi, tās potenciāls netiek pilnvērtīgi izmantots. Vairāk nekā 100 000 darba spējīgā vecuma cilvēku vairo citu valstu ekonomisko varenību. Latvijas strādnieki tiek ļoti augstu novērtēti ārzemēs. Kāpēc Latvijā 200 000 cilvēkiem neatrodas izmantojums savām rokām un galvai?
Arī žurnālisti ir tikai cilvēki un Latvijas pilsoņi. Arī viņi vēl izaugsmi savai valstij. Taču roka neceļas mānīt cilvēkus. Tas, ka Krievija 2009. gadā apsteidza Latviju pēc IKP pirktspējas paritātes uz vienu iedzīvotāju, ir ļoti zīmīgs rādītājs. Pirmo reizi pēdējo 500 gadu laikā Latvijas teritorijā dzīvojošie cilvēki dzīvo trūcīgāk nekā vidēji Krievijā. Pirms 20 gadiem, cīnoties par savas valsts neatkarību, tas, ka Latvija ar Krieviju apmainīsies vietām pasaules labklājības rangā, nevarēja rādīties pat ļaunākajos murgos. Tagad tas ir noticis fakts. Tā kā IKP pirktspējas paritātes aprēķina metodika var atšķirties, ļoti būtiski, ka Latvija ir aiz Krievijas gan pēc SVF, gan Pasaules Bankas, gan CIP (Centrālās izlūkošanas pārvaldes) aprēķiniem. Daļai sabiedrības varētu būt liels pārsteigums, ka Latviju ir apsteigusi ne tikai Krievija, bet, pēc SVF aplēsēm, dzīves līmenis mūsu valstī ir zemāks nekā tādās Āfrikas valstīs kā Botsvana, Gabona un Ekvatoriālā Gvineja. Mazs mierinājums ir tas, ka, pēc PB un CIP aplēsēm, esam tomēr pussolīti priekšā Botsvanai un Gabonai, bet pilnīgi noteikti atpaliekam no Ekvatoriālās Gvinejas. Kas tiek darīts, lai Latvija ekonomiskajā attīstībā jau tuvākajos gados atkal apsteigtu Krieviju un minētās Āfrikas valstis? Tāds ir jautājums, Dombrovska un Kampara kungi!
Dombrovskis sola turpmāku ekonomisko izaugsmi 3% gadā, bet, ja veiksies, tad pat 4%. Izklausās labi un pat optimistiski, taču šīs it kā optimistiskās prognozes iegūst pavisam citu tonalitāti, ja mēs šos izaugsmes rādītājus piesaistām konkrētiem bāzes skaitļiem. Tad atklājas, ka atbilstoši Dombrovska minētajiem izaugsmes tempiem 2007. gada līmeni sasniedzam 2017. gadā. Teikt, ka to labklājības līmeni, kāds bija Kalvīša laikā, sabiedrība kopumā sasniegs 2017. gadā, ir visai nežēlīgi. Pavisam cita lieta runāt, ka ekonomika ir stabilizējusies un nākamgad pieaugs par 3% līdz 4%. Tas gan patiesībā ir viens un tas pats. Sabiedrību patiesi uzmundrinoša būtu valdības apņemšanās panākt ekonomikas izaugsmi par septiņiem un vairāk procentiem gadā. Lēnā attīstības modeļa aizstāvji iebilst, ka šāds temps neesot iespējams. Tiesa, tas nav iespējams, turpinoties tikpat pasīvai ekonomiskajai politikai kā līdz šim. Ļoti piesardzīgā Pasaules Banka Krievijai 2011. gadā prognozē ekonomikas izaugsmi par 4,5% pie 4,2% izaugsmes 2010. gadā (Latvijā 2010. gadā gaidāms 0% pieaugums). Tātad Krievijas atrāviens no mums tikai palielināsies.
Lai panāktu ekonomisko izrāvienu un atkal apsteigtu Krieviju, ir jābūt nesalīdzināmi proaktīvākai ekonomiskajai politikai. Ja nav iespējams mainīt monetāro politiku, tad investori jāvelk uz Latviju burtiski aiz rokas. Iespējams, ka jābalansē uz atļautā protekcionisma robežas, līdzīgi kā to darīja Šlesers, attīstot aviācijas nozari. Ja tas stimulē ekonomiku, tad varbūt jāpiever acis uz dažādu direktīvu un regulu ievērošanu. Ir skaidrs, ka jau tuvākajā desmitgadē par pasaules ekonomikas galveno spēlētāju kļūs Ķīna un pirmajās rindās mēģinās iespraukties Indija. Varbūt ir lietderīgi, izmantojot valsts kapitāla daļas aviokompānijā airBaltic, stimulēt tiešos avioreisus ar šīm valstīm? Vienpusēja orientācija Rietumu virzienā nav nesusi gaidītos augļus. Iespējams, nepieciešama aktīvāka darbība austrumu virzienā. Arī mūsu ES komisārs Andris Piebalgs norāda uz Centrālās Āzijas valstīm kā Latvijas sadarbības nišu. Pirms dažiem gadiem parādījās runas par aviosatiksmes atklāšanu ar Irānu, taču politisku iemeslu dēļ šis projekts tika apturēts. Politkorektuma dēļ mēs ar Ahmadinedžada pārvaldīto valsti nobijāmies runāt. Aktīvāk jācīnās par Venecuēlas naftas tranzītu uz Baltkrieviju un baltkrievu preču eksportu caur Latvijas ostām. Kas ir tie trumpji, ar kuriem ekonomikas ministrs Artis Kampars var nokaut pārmetumus savai nekompetencei un pasivitātei? Diemžēl līdz šim tādus nav gadījies redzēt.