FIFA lēmums uzticēt 2018. gada futbola Pasaules kausa finālturnīra rīkošanu Krievijai un 2022. gadā Katarai jāvērtē kā kārtējā globālās sabiedrības novēršanās no Rietumiem un pagrieziens ar seju pret Austrumiem.
Jau pirmajā balsošanas kārtā no pretendentu loka izkrita vieni no sākotnējiem favorītiem – angļi, par spīti prinča Viljama un premjerministra Deivida Kamerona klātbūtnei, bet otrajā kārtā Krievija apsteidza Spāniju un Portugāli. Krievijas premjers Vladimirs Putins balsošanas laikā demonstratīvi Cīrihē nebija ieradies un tikai pēc rezultātu publiskošanas steigšus atlidoja.
Balsojums par 2022. gada Pasaules kausa izcīņas vietu bija vēl simboliskāks. Izšķirošajā, ceturtajā kārtā Katara uzvarēja pārliecinošo favorītu pirms balsojuma – ASV. ASV prezidents Baraks Obama pat nespēja noslēpt savu sarūgtinājumu un pasteidzās nosaukt FIFA lēmumu par kļūdainu.
Ja FIFA lēmumu skata izolēti no citiem notikumiem, tad to viegli var izskaidrot ar FIFA politiku – paplašināt un uzlabot futbola infrastruktūru valstīs, kur tā vēl nav pietiekami attīstīta. Tehniski Anglijas piedāvājums bija nesalīdzināmi labāks nekā Krievijas, kur visa infrastruktūra jāceļ tikpat kā no nulles, taču tieši tas, ka Anglijā futbolam viss jau ir nodrošināts, bija viņu lielākais klupšanas akmens. Taču, ja šo FIFA lēmumu mēs skatām kontekstā ar neseno
G-20 valstu tikšanos Seulā, tad tendences kļūst acīmredzamas. Pat ASV patriotiskās tējas dzeršanas (Tea party) kustības izplatīšanās ir cieši saistīta ar bažām, ka ASV strauji zaudē līderpozīcijas pasaules mērogā. Ko pasaulei parādīja G-20 valstu tikšanās Seulā?
Šis bija pirmais tāda līmeņa samits, kurā Rietumi un Austrumi bija mainītās lomās. Līdz šim līdzīgos samitos Rietumi diktēja darba kārtību un pret kolēģiem no tā dēvētajām attīstības valstīm raudzījās no augšas, bet šoreiz augstprātībai vairs nebija vietas. Rietumus plosa ekonomiskā un finansiālā krīze, kuras nākotni pat bail prognozēt, kamēr Austrumi turpina drasēt uz priekšu septiņjūdžu zābakos. Goldman Sachs prognozē, ka jau 2020. gadā Ķīna apsteigs ASV un kļūs par pasaules vadošo ekonomiku. Pēc citiem vērtēšanas modeļiem, kur vērā tiek ņemta valūtu pirktspēja, tas varētu notikt vēl agrāk. Skatoties uz finanšu nestabilitāti Eiropā, naudas drukāšanu ASV, Ķīnas, Indijas un citu attīstības valstu līderi neredz vajadzību izjust pietāti pret saviem allaž cienīgajiem, lai neteiktu – uzpūtīgajiem, Rietumu kolēģiem.
Arī mēs Latvijā esam ieraduši pret savu austrumu kaimiņu izturēties mazliet augstprātīgi. Tur, Krievijā, bardaks un ekonomiskā atpalicība. Tas, ka Krievijai ir uzticēta Soču olimpiāde 2014. gadā un tagad arī Pasaules kauss 2018. gadā, liecina, ka Krievija atrodas uz pasaules attīstības maģistrāles. Vai arī mēs esam uz šīs maģistrāles, tik lielas pārliecības nav. Nesen runāju ar vienu Eiroparlamenta deputātu, kurš pēc ilgāka pārtraukuma bija apmeklējis Maskavu. Viņš bija šokā no tur redzētā. "Pirmais pārsteigums man bija Šeremetjevas lidostā. Šarla de Golla lidosta Parīzē ir šķūnis, nerunāsim par Briseles lidostu. Uz centru iet automaģistrāle sešās kustības joslās katrā virzienā. Četru līmeņu šķērsojumi. Mēs ar savu Dienvidu tilta Slāvu apli varam iet dēt. Lielveikali tādi kā Domina, Alfa un Spice kopā ņemti reiz pieci. Braucu garām Maskavas jaunceļamajai sitijai naktī no sestdienas uz svētdienu. Darbi netiek pārtraukti ne minūti. 24 stundas diennaktī, septiņas dienas nedēļā. Iepretim Maskavai Parīze izskatās kā provinces pilsēta. Par Briseli vispār nav ko runāt." Var iebilst, ka Maskava nav visa Krievija. Diemžēl jau pagājušajā gadā Krievija apsteidza Latviju pēc IKP līmeņa uz vienu iedzīvotāju. Līdz ar to runas, ka Krievija ir atpalicis caurums uz pasaules ekonomiskās kartes, nav vairs diez cik korektas.
Jautājums ir cits. Kāpēc tas ir noticis? Kāpēc Ķīna aiziet garām ASV un Krievija Latvijai? Var sevi mierināt ar frāzēm – ķīnieši ir mazprasīgi strādnieki, kuri ir gatavi par mazumiņu strādāt kā vērši, bet Krievijai ir nafta un gāze, kā Latvijai nav. Taču tās visas ir atrunas. Attaisnojumus vienmēr var atrast, bet varbūt vaina ir meklējama valsts pārvaldes modelī. Slavināt Kārli Ulmani skaitās bezmaz vai nepiedienīgi un solīdā sabiedrībā nav pieņemts. Taču nevienu citu pozitīvu ekonomiskās attīstības paraugu Latvijas vēsturē neizdodas atrast. Ja nu vēl vienīgi Krievijas cara Nikolaja II valdīšanas laiku pirms Pirmā pasaules kara. Nav runa par autoritāru režīmu, bet gan par stingru valsts pārvaldi, ko vada valstsvīri, nevis grāmatveži.