Vienotības ideologi ar budistu mūku neatlaidību mēnešiem ilgi veidoja mandalu ar Dombrovska bezgrēcīgo tēlu centrā. Jānoliec galva viņu priekšā – smuki sanāca. Precīzāk par uzņēmēja Viļa Vītola vārdiem raidījumā Kas notiek Latvijā? šo mandalu nav iespējams aprakstīt.
Viss, ko dara Dombrovskis, ir labi. Un arī, ko darīs, ir labi. Atbilstoši šim zīmējumam kļūst pilnīgi nebūtiski, ko tieši Dombrovskis dara vai taisās darīt, jo jebkurā gadījumā tas ir labi. Savukārt, tā kā visi citi, izņemot Dombrovski, ir slikti, viņu izteikumiem vai pārmetumiem tāpat nav nekādas nozīmes. Galvenais, lai netraucē Dombrovskim darīt labos darbos. Tiktāl Vienotības ideologi var justies gandarīti. Tautai zīmējums patika, un vēlēšanās uzvarēja Vienotība ar Dombrovski. Taču ar to vēl nekas nav beidzies.
Atbilstoši Tibetas budisma tradīcijām no krāsainām smiltīm veidota mandala simbolizē visu lietu pārejošo, mainīgo un nepastāvīgo dabu. Mandala ir viens no dzīvības cikliskuma simboliem – tiklīdz krāšņais ornaments ir gatavs, īpaša rituāla pavadībā to izjauc. Un šeit rodas pirmais jautājums. Dombrovska rīcība pēc vēlēšanām kļuvusi pietiekami nepārliecinoša, lai prātā iezagtos doma – varbūt Vienotības priesteri mandalu ar Dombrovski centrā ir sākuši jaukt, lai veidotu jaunu ar citu tēlu centrā? Taču šī versija nešķiet diez cik ticama. Drīzāk viņi bija ņēmuši vērā atziņu, ka, cīnoties ar grūtībām un ciešot no emocionālas spriedzes, mandalu veidošana nomierina, taču aizmirsa par tās nepastāvīgo būtību. Mandala nav granītā kalts monuments. Dombrovskis kā vislabākais Latvijas premjers bija veiksmīgi uzburts tēls, taču pārāk jau gaisīgs. Arvien skaidrāk izkristalizējas atziņa, ka no Dombrovska īstu, nevis uzzīmētu valstsvīru nesalipināt. To raidījumā 900 sekundes diezgan atklātā tekstā lika manīt valsts kontroliere Inguna Sudraba. Viņa diezgan brutāli, kā Ķīnas zaldāti Tibetiešu templī, izārda rūpīgi gatavoto Vienotības priesteru mandalu. Vilis Vītols un citi Dombrovska nekritiskie pielūdzēji var izlikties nedzirdam jebkuru Dombrovska pēlēju, taču Inguna Sudraba ir pavisam no citas smilšu kastes. Viņu grūti ierindot slikto pulciņā. Ko tad Sudraba Dombrovskim pārmet?
To, ko varēja nojaust jau sen, bet kas spilgtāk izgaismojies tagad pēc vēlēšanām. Īsta, valstiska mērķa trūkumu. Līdz šim galvenais mērķis, ap kuru viss grozījās, bija budžeta konsolidācija līdz starptautisko aizdevēju noteiktajam apjomam. Tiesa, šis apjoms variēja starp 350 un 400 miljoniem latu, taču tas lietas būtību nemaina. Budžeta konsolidācija kā galvenais valsts uzdevums. Sudraba runā par pavisam ko citu. Budžeta deficīts nevarot būt pašmērķis, jo mērķim esot jābūt valsts attīstībai. Šādi Sudrabas teksti līdzās Vienotības rituālajām dogmām izklausās pēc bīstamākās ķecerības. Vēl būtu pieņemams mērķis – finanšu stabilitātes nodrošināšana, taču valsts attīstība skan gandrīz vai piedauzīgi.
Sudraba Dombrovski šausta nesaudzīgi. "Vieglāk ir slēpties aiz aizdevējiem un sistemātiski griezt un mazināt nekā paskaidrot, kas tiks darīts valsts attīstībai. No sākuma ir jānodefinē, kas valstij nepieciešams un ko grib izdarīt, lai valsts ekonomika attīstītos, lai būtu sociālās garantijas, un pēc tam jādomā, kas ir mazāk svarīgs un no kā varētu atteikties," Sudraba izsaka savu redzējumu, kā jāvada valsts. Runājot par nākamā gada budžetu, viņa norāda, ka tā veidošana ir nepareiza, jo tiekot runāts par to, kam finansējumu samazināt, taču netiek runāts, kas tiks darīts, lai cilvēkiem būtu darbs, lai būtu izglītība un citas lietas.
Citiem vārdiem – Sudraba aicina Dombrovski beigt peldēt sev tik ierastajā birokrātisko frāžu ķīselī un ar skaidru aci paraudzīties, kas notiek apkārt. Divas nedēļas pagājušas kopš vēlēšanām, bet vēl nav dzirdēts neviens potenciālās valdības veidotāja vārds par to, kā attīstīsim valsti turpmākos četrus gadus. Vilim Vītolam nav jāmeklē savā plānotāja, kad jāiet pārreģistrēties uz Nodarbinātības valsts aģentūru, un tāpat viņam nav Ryanair interneta mājaslapā jāmeklē lētākie lidojumi uz Dublinu vai Mančestru. Viņš var jūsmot par Vienotības priesteru izveidoto krāšņo mandalu un atkārtot, ka viss, ko dara Dombrovskis, apriori ir labi. Skaidrs, ka tie, kas pako koferus, lai pamestu mūsu valsti, par Dombrovski neko labu neteiks, un tas ir pašsaprotami. Tas nevarētu būt kritērijs Dombrovska potenciāla novērtējumam. Taču Sudrabas vārdos gan derētu ieklausīties. Grūti iedomāties labāku valdības darba auditoru.