Ko vēlas stratēģis Ķīlis?

Ķīnas reformu tēvs Dens Sjaopins reiz teica: "Ķīnai ir 5000 gadu sena vēsture, un mēs nedomājam mazākās laika kategorijās par 50 vai 100 gadiem." Ķīnas līderis ar tukšiem vārdiem nemētājās. Viņa savulaik izstrādātais Ķīnas modernizācijas plāns iezīmēja, kāda būs valsts 2049. gadā, kad tā svinēs 100 gadus kopš komunistiskā režīma nākšanas pie varas. Pagaidām viss notiek saskaņā ar šo plānu.

Latvijas valstij nav tūkstošgadīgas vēstures. Taču tam nevajadzētu traucēt arī mums izstrādāt ilglaicīgāku attīstības stratēģiju. Nepieciešamība pēc vienota valsts stratēģiskā redzējuma ir tik acīmredzama, ka vieta tukša nepaliek. Valsts prezidenta paspārnē ir izveidota Stratēģiskās analīzes komisija (SAK), kuru vada sociālantropologs Roberts Ķīlis. Viss šķiet brīnišķīgi, līdz mēs sākam iedziļināties lietas būtībā. Atklājas pārsteidzoša aina – šī komisija ir butaforija un tās radītie produkti – domraksti, ar kuriem piedalīties starptautiskos konkursos. Komisijas mājas lapā ar lepnumu tiek ziņots, ka "Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģija 2030 nominēta Reinharda Mona balvai. Tās ieguvējam Bertelsmana fonds piešķirs 150 000 eiro. Konkursa mērķis ir "stiprināt demokrātiju, integrēt sabiedriskajos procesos mazākpārstāvētos iedzīvotājus un ar līdzdalības metodi attīstīt jaunas, demokrātiskas problēmu risināšanas iespējas". Jādomā, ka šis nav vienīgais konkurss, uz kuru sūtīta mūsu valsts stratēģija. Tagad uz mirkli mēģināsim iztēloties, ka Dena Sjaopina valsts attīstības plāns tiktu sūtīts uz līdzīgiem konkursiem. Kaut kā grūti iedomāties. Tāpēc, ka tā ir stratēģija, pēc kā dzīvo valsts ar pusotru miljardu iedzīvotāju, nevis domraksts.

Ar ko atšķiras plāns no domraksta? Ar to, ka ikviens valstij būtisks lēmums tiek salīdzināts ar plānu un izdarīta attiecīga izšķiršanās. Piemēram, 1989. gada maijā Pekinā ieradās PSRS perestroikas tēvs Mihails Gorbačovs. Līdz tam komunistiskie režīmi bija jau sabrukuši Austrumeiropā un agonizēja PSRS. Gorbačovs arī Ķīnas kolēģus aicināja uz demokratizāciju, un ķīniešu studenti no visas valsts brauca uz galvaspilsētu, kur centrālajā Tjanaņmeņas laukumā veidojās stihiska telšu pilsētiņa. Ko šajā sarežģītajā situācijā darīja Ķīnas līderi? Viņi paskatījās stratēģiskajā plānā un konstatēja, ka tur nav paredzēta politiskās sistēmas maiņa. Rezultātā ar brutālām metodēm šis mēģinājums novirzīties no stratēģiskā kursa tika novērsts. Negrasos šo asiņaino slaktiņu attaisnot. Runa ir vienīgi par stratēģisko plānu lietošanas kārtību. Cits piemērs. Katru reizi, kad Rietumu lielvalstu līderi tiekas ar Ķīnas vadītājiem, tie cenšas pārliecināt pēdējos paaugstināt Ķīnas nacionālās valūtas – juaņas – kursu. Juaņas revalvācija ir viens no centrālajiem jautājumiem katrās sarunās. Ķīnas līderiem šīs sarunas vest ir ļoti vienkārši, jo viņiem atliek vien ieskatīties stratēģiskajā plānā, kur teikts, ka Ķīnai jākļūst par pasaules industriālo centru un lielāko eksportētājvalsti. Tas sasniedzams, uzturot pazeminātu valūtas vērtību. "Atvainojiet, kungi, bet juaņas revalvācija neatbilst mūsu nacionālajām interesēm, tāpēc nekādi palīdzēt jums nevaram," pieklājīgi atrunājas Ķīnas vadītāji.

Vai Latvijā ir kāds lēmums pieņemts, balstoties uz Ķīļa komisijas izstrādāto stratēģiju? Būtu tikai normāli, ja lēmums par tuvāko gadu lielāko iepirkuma konkursu – Pasažieru vilciena pasūtījumu – tiktu pieņemts, balstoties uz Stratēģiskās komisijas izstrādāto plānu. Tā varbūt notiktu, ja šis dokuments patiešām būtu plāns, nevis sacerējums, ar kuru piedalīties konkursos un apgūt tam piešķirto naudu.

Rodas jautājums – kas Ķīli interesē pirmām kārtām? Latvijas valsts nākotne vai siltā vietiņa komisijā? Iedomāsimies, ka Ķīlis gara acīm skata Londonu vai Parīzi 2049. gadā un secina, ka vajadzētu stratēģiskajā plānā ierakstīt – lai neradītu papildu etnisko, reliģisko vai rasu spriedzi, jāierobežo imigrācija no Āzijas vai Āfrikas valstīm ar izteikti atšķirīgu cilvēku mentalitāti. Es nesaku, ka Ķīlis šādi varētu padomāt. Runa ir pavisam par ko citu. Vai Ķīlis varētu šādu teikumu ielikt stratēģiskajā plānā, pat ja tā domātu? Visticamāk, ka ne, jo tad šādai stratēģijai nebūtu nekādu iespēju uzvarēt starptautiskos konkursos un saņemt Bertelsmana fonda 150 000 eiro. Lūk, arī atbilde uz iepriekš uzdoto jautājumu. Ķīlis stratēģijā raksta tikai to, kas nekādi neapdraud viņa paša komfortu. Taču Ķīlim nav ko pārmest. Stratēģiskos plānus neizstrādā augstskolu mācībspēki. Tos rada nācijas līderi. Stratēģiskais plāns ir īss, skaidrs, ikvienam valsts pilsonim labi saprotams redzējums, kādai jābūt valstij pēc desmit, divdesmit, piecdesmit un simt gadiem. Un ceļiem, kā šo redzējumu īstenot dzīvē. Ja šāds redzējums neradīsies, tad arī turpmākos divdesmit gadus mētāsimies no viena grāvja otrā, cits citu apriedami, un ik pa brīdim radīsies jauni stratēģiskie plāni, kurus sūtīt uz konkursiem.

Viedokļi

Premjerministre Evika Siliņa atzinusi, ka viņa ar saviem ministriem un Baltijas valstu premjeriem apspriedusi RB būves izbeigšanu un visi secinājuši, ka tāds lēmums dārgi maksāšot Praktiski lēmējiem bija jāizšķiras starp dārgu un nesamaksājami dārgu lēmumu nākotnē. Latvijai dārgais- nozīmētu ES atmaksāt nedaudz vairāk par vienu miljardu EUR vai nākotnē maksāt aptuveni 5 miljardus, lai būvi pabeigtu. Pie pēdējiem vēl būtu jāpieskaita sākotnējais miljards, ja būvi nepabeidz laikā, t.i. 2030. gadā. Eksperti gan saka, ka Latvijai nekādi neesot iespējams iekļauties grafikā un tuvākais varētu būt 2035. gads.

Svarīgākais