Viesnīcas Elizabete ārzemju viesi vēlēšanu naktī ar izbrīnītiem skatieniem vēroja līksmojošo pūli, kas ar šampanieša glāzēm rokās drūzmējās pārpildītajā viesnīcas foajē. Šeit 10. Saeimas vēlēšanu rezultātus sagaidīja politiskā apvienība Vienotība.
Mēteļi un jakas lielās kaudzēs bija samesti uz krēsliem un pat uz grīdas. Dziedāja Čikāgas piecīši un apsveikuma vārdus teica premjers Valdis Dombrovskis. Pat vienmēr nīgrā Sarmītes Ēlertes seja bija atplaukusi neparasti platā smaidā. Starp klātesošajiem veikli kā ūdenszāle spraucās korupcijas meklētāja Lolita Čigāne. Izskatījās, ka viņa spēj dzīvot vienīgi kustībā. Valdīja neslēpta eiforija. Cilvēki apkampās. Un kāpēc gan ne?
Vēlēšanās pārliecinošu uzvaru svinēja Vienotība un tās vadītā pašreizējā valdības koalīcija. Tas nozīmē, ka vēlētāji līdzšinējo valsts attīstības kursu atzinuši par labāko piedāvājumu. Tas, par spīti vēlēšanu nakts skurbumam, Vienotības līderus nostāda ļoti smagā situācijā, jo priekšvēlēšanu retorikā uzsvars tika likts nevis uz racionāliem, reālās rīcības faktoriem, bet gan pilnīgi uz ko citu. Visa Vienotības priekšvēlēšanu kampaņa tika veidota kā "labo" cīņa pret "sliktajiem". Tāda bija šīs kampaņas stratēģija. Tēlu cīņa, kurai ar realitāti maza saistība. Atbilstoši šai stratēģijai Vienotības premjera kandidāts Valdis Dombrovskis priekšvēlēšanu laikā uzkrītoši izvairījās runāt par konkrētu rīcību pēc vēlēšanām. Uz jebkuru jautājumu par nodokļiem, pensijām, pabalstiem, darba vietām viņš atrunājās ar birokrātiskām, neko neizsakošām frāzēm. To viņš varēja atļauties, jo viņa galvenais uzdevums bija nesarunāt ko lieku. Jo mazāk un nesaprotamāk, jo labāk. Pastāv bažas, ka Dombrovska birokrāta tēls ir nevis velēšanu stratēģu apzināti veidots, bet gan viņa paša dziļākā būtība. Kādas tas rada konsekvences?
Vēlētājs ir nesaudzīgs. Ja reiz ir uzvarējuši "labie", tad pēc elementāras loģikas dzīvei ir jākļūst labākai. Runa nav tikai par valsti un sabiedrību kopumā. Runa ir arī par katru atsevišķu indivīdu. Cilvēks, kurš visās savās nelaimēs bija vainojis "kampējus", "oligarhus", krievus vai citus ļaundarus, ir pilnīgi pārliecināts, ka, ievēlot "godīgos", "īstenos letiņus" un citus pareizos, viņa dzīve mainīsies uz labu. Diemžēl Dombrovskis šim cilvēkam nevar nedz nomītās kurpes salabot, nedz piekasīgo priekšnieku pārmācīt. Un ļoti drīz var nākt vilšanās. Situācija ar tiem Vienotības atbalstītājiem, kuri ar nomītiem apaviem nestaigā, ir vēl sarežģītāka. Atšķirībā no dzīves nomāktajiem, viņi veido sabiedrisko domu. Viņi prasīs reālus dzīves uzlabojumus. Gan ekonomikā, gan politiskajā kultūrā. Ja Vienotība tos spēs nodrošināt, tad jau nākamajās vēlēšanās šim politiskajam spēkam ir nodrošināts absolūts triumfs. Tiesa, nedz Dombrovskis, nedz Kristovskis, Āboltiņa vai Štokenbergs pēc šādiem triumfatoriem neizskatās. Iespējams gan, ka tas ir tikai optiskais māns.
ZZS mītnē Hartmaņa muižas mājā, kur Atmodas pirmsākumos darbojās Vides aizsardzības klubs, vēlēšanu naktī valdīja dzīvespriecīgs optimisms. Tas gan nebija tik eiforisks kā Vienotības štābā, toties bija daudz vienkāršāks un tautiskāks. Koka vītņu kāpnes, dēļu grīda un simtgadīgas durvju aplodas uzkrītoši kontrastēja ar viesnīcas Elizabete moderno stikla un tērauda interjeru. Pagalmā dega ugunskurs, bet pie ieejas durvīm galdiņš ar mazās glāzītēs salietu šņabīti un konjaciņu. Lielajā muižas viesistabā dziedāja Žoržs Siksna un līksmību palīdzēja uzturēt trompetes solo. Gluži kā lauku tautas namā apkūlības svētkos. Par vēlēšanu rezultātiem ZZS biedri varēja justies apmierināti. Komfortablais statuss, kādā viņi atradās aizejošās Saeimas laikā, saglabāsies arī turpmāk. Pat vēl vairāk – deputātu skaits pieaudzis, bet uzņemties atbildību par valdības vadīšanu nevajadzēs. Ja nākamajai valdībai neveiksies, tad atbildība par šo neveiksmi gulsies uz Vienotības, nevis ZZS pleciem. Ko gan vēl vairāk var vēlēties?
Kad pēc deviņiem vakarā pirmo reizi iegāju ar degošām lāpām rotātajā restorānā Carpe diem, kur vēlēšanu rezultātus sagaidīja Nacionālā apvienība Visu Latvijai!–TB/LNNK, tad tur vēl valdīja samērā stīva atmosfēra. Bija acīmredzams, ka apvienības jaunie censoņi vēl nav sajutušies kā uzvarētāji. Drīzāk bija jaušams apmulsums. Taču jau pēc stundas gaisotne bija pilnīgi cita. Dziedot izgaršojot katru vārdu – Mēs sitīsim tos utainos, jaunie nacionāļi signalizēja pasaulei, kā saprot politiku. Politiskais process kā šovs, kur izrādīties. Ballīte krogā. Ļoti iespējams, šī bravūra jaunajiem "varoņiem" var dārgi maksāt. Viņu koalīcijas lielais partneris – Vienotība uzsver tā saukto Rietumu izvēli, kas praksē nozīmē ļoti uzmanīgu ieklausīšanos dažu vēstniecību ieteikumos. Visu Latvijai! puiši ar šādu dziedājumu šo vēstniecību skatījumā kļūst par tādiem kā Zviedrijas demokrātu brāļiem. Bet no tādiem brāļiem Rietumos visi vairās kā no spitālīgiem. Krietni vairāk nekā no Saskaņas centram līdzīgiem spēkiem. Ja Dzintars, Parādnieks un Co grib arī turpmāk 16. martā doties lāpu gājienos, tad viņu ministriem siltās vietiņas jāaizmirst un jādod vieta Urbanoviča puišiem.
Visgandarītākie par vēlēšanu rezultātiem var justies valsts pārvaldes ierēdņi. Šajā jomā nekas nemainīsies. It kā vēlēšanas nemaz nebūtu bijušas. No šāda viedokļa tieši valsts pārvaldes aparāta darbiniekus var uzskatīt par lielākajiem uzvarētājiem. Taču diez vai šī nemainība bija tas, ko gaida lielākā vēlētāju daļa. Jauns politiskās dzīves četru gadu cikls ir sācies. Ar to pašu veco.