Viens mans labs draugs darbojas nozarē, kurā viņam bieži jābrauc uz pagastiem, jāstaigā pa mājām un jārunā ar cilvēkiem. "Fantastiski jauki cilvēki ir latvieši. Vienkārši superīgi," viņš stāsta.
"Ļoti sirsnīgi, viesmīlīgi un gatavi dvēseli kā uz delnas izlikt. Līdz brīdim, kad sāk runāt par kaimiņiem. Tad sākas stāsti, kāds viņš riebeklis. Pie tā gan neejiet, tas ir slikts cilvēks, viņi saka. Jo kaimiņš tuvāk dzīvo, jo nelietīgāks. Ja aiz sienas vienā mājā, tad noteikti riebeklis. Bet svešiniekam gatavi pat mājas atslēgas uzticēt."
Šis novērojums man ienāk prātā ik reizi, kad dzirdu stāstus par latviešu uzņēmējiem – neliešiem. Visi viņi pie turības tikuši apšaubāmā ceļā, raksturs viņiem riebīgs, un stāstītāja acīs jaušams neviltots prieks, ja šim uzņēmējam radušās grūtības. Pret svešiniekiem latviešiem ir pavisam cita attieksme. Viņiem var dzīvokļa atslēgas uzticēt.
Viens no Latvijas veiksmes stāstiem ir aviokompānija airBaltic. Latvijas Viesnīcu un restorānu asociācijas izpilddirektore Santa Graikste šo kompāniju min pat kā Latvijas Nokia. Nav jēgas strīdēties – ir tā latviešu Nokia, vai nav. Ne par to ir stāsts. Stāsts ir par to, kāpēc airBaltic veiksmes stāsta radītājs vācietis Bertolts Fliks lielas sabiedrības daļas acīs ir kļuvis par nemīluli? Var jau teikt, ka viņš blēdis, taču varbūt viss ir daudz vienkāršāk? Varbūt Flika lielākā kļūda ir bijusi tā, ka viņš aiz muļķības iemācījās latviešu valodu un tādējādi salauza barjeru starp sevi un latviešu sabiedrību. Viņš centās kļūt savējais sabiedrībā, kur savējie netiek mīlēti. Sabiedrībā, kur kaimiņš ir ienaidnieks, bet svešinieks – cilvēks, kuram var atslēgas uzticēt. Ja Fliks sevi būtu norobežojis no vietējās publikas, runātu tikai caur tulku un vienmēr staigātu tumšā uzvalkā, baltā kreklā ar kaklasaiti, tad pret viņu, iespējams, būtu pavisam cita, daudz godbijīgāka attieksme. Nedrīkst priekšnieks ar padotajiem kopā iedzert. Zūd cieņa. Nedrīkst investors bauru valodu mācīties, noēdīs bez sāls. Tiem, kas metīsies pierādīt, ka Flika gadījumā viņa valodas prasmei nav nekādas nozīmes, jo viņš patiesi ir tāds un šitāds, atbildu – jebkurš mana drauga sarunu biedrs ar it kā neapgāžamiem faktiem pierādīs, ka kaimiņš nudien ir viens riebīgs tips un tam, ka abi ir kaimiņi, nav nekādas nozīmes.
Uzņēmējdarbības vide ir skarba un nežēlīga. Tāpat kā dzīve kopumā. Mēs visi gribam, lai uzņēmēji būtu godīgi un taisnprātīgi. Tāpat kā mēs gribētu, lai visi mākslinieki, aktieri un režisori būtu ne vien talantīgi, bet arī godīgi un labsirdīgi. Taču mēs viņus nevērtējam pēc šīm rakstura īpašībām, bet gan pēc talanta spožuma. Zinām, kāds ir dažu spīdekļu raksturiņš.
Nevēlos būt par Flika vai Lido īpašnieka Gunāra Ķirsona advokātu. Var jau būt, ka viens ir blēdis, bet otrs vēl piedevām nemākulīgs uzņēmējs, taču abi šie uzņēmēji ir radījuši zīmolus, kas latviešiem rada godu. Ne viens vien ārzemnieks, atbraucis uz Rīgu, dodas uz Lido kompleksu Krasta ielā ieturēt vakariņas. Liela daļa no šiem atbraucējiem šurp atlidojuši ar airBaltic. Neaicinu celt šiem darboņiem pieminekļus, bet nemest sprunguļus viņu nosodīšanas sārtā gan.
Var nievīgi izteikties par kristīgām vērtībām, taču, ja jau tās būtu tik nicīgas, tad diez vai tieši Rietumu pasaule vēl joprojām diktētu spēles noteikumus uz mūsu planētas. Viena no kristietības pamatvērtībām ir mīlēt tuvāko. Un, pirms mest akmeni, padomāt, vai pats esi bez grēka. Latvieši lepojas ar savu pagānismu un to, ka kristīgās vērtības tiem nav dziļi dvēselē iekritušas. Latvieši labāk mīl tālāko, nevis tuvāko. Latvietis ar prieku met akmeni uz citiem, cerot, ka tad pats taps tīrāks un godīgāks. Bet velti cer. Ja Ķirsona Lido nonāks svešinieku rokās, dzīve saldāka kļūs vien tiem, kas gūst mazohistisku baudu, vaimanājot, ka latviešiem jau nekas nepieder, viss izlaupīts, izpārdots ārzemniekiem un atliek vien doties uz ārzemēm. It kā pats vaimanātājs par Latvijas izpārdošanu nebūtu sajūsmā spiedzis par Ķirsona impērijas nonākšanu zem ūtrupes āmura.
Jau vairākus gadus noteikti spēki grauza Fliku. Izskatās, ka grauzēji beidzot ir tuvu mērķim. Nebrīnīšos, ja Fliks pa vakariem jau mācās lietuviešu valodu un grasās mainīt dzīvesvietu. Valodas ziņā lietuvieši ir pavisam citādi kā latvieši. Viļņā Flikam lietuviešu valoda noderēs, un tur viņu ar godu uzņems visaugstākajā līmenī. Savukārt, ko iegūsim mēs, ja Fliks sāks darboties Lietuvā? Spēcīgu konkurentu kaimiņos un sīku prieciņu, ka tam riebeklim Flikam esam vieglo dzīvi drusku pamaitājuši.