Ārvalstiskā organizācija Delna izveidojusi deputātu kandidātu reputācijas antitopu, kurā sev netīkamos politiķus sarindojusi pēc šīs nepatikas pakāpes. Jo vairāk Delnai kāds politiķis nepatīk, jo tas ierindots augstākā vietā.
Pirmajā vietā – Ventspils mērs Aivars Lembergs. Uzreiz jāpaskaidro, ka pat nedomāju diskutēt par Delnas kritēriju korektumu vai attieksmes vienlīdzību. Tas tikai nozīmētu atzīt šo organizāciju par to, kas tā nav. Proti, atzīt tās tiesības būt par soģi citiem. Paskaidrošu, kāpēc tas nav iespējams.
Delna ir organizācija, kuras galvenais uzdevums ir noteiktā sektorā veicināt vienas konkrētas ideoloģijas attīstību. Runa ir par nosacīti liberālās ideoloģijas iedēstīšanu Latvijas sabiedriskajā vidē. Mūsu apskatāmajā gadījumā nav pat svarīgi, vai šī ideoloģija latviešu tautai ir vēlama vai ne. Problēma ir cita. Uz noteiktas ideoloģijas bāzes veidota organizācija nevar būt par soģi citām tādām pašām ideoloģiskām organizācijām, par kādām jāuzskata politiskās partijas. No veselā saprāta viedokļa tas ir pilnīgs absurds, taču Latvijā (un ne tikai Latvijā) politiskie iluzionisti šo absurdu ir iemanījušies uzdot kā pašsaprotamu realitāti. Kādas tas rada sekas?
Delna un viss ar šo organizāciju saistītais tīklojums būtiski kropļo Latvijas politisko vidi, graujot konkurenci. Kā tas izpaužas? Politiskās partijas jau sen vairs neatrodas vienlīdzīgos apstākļos. Mērķtiecīgas un koordinētas darbības rezultātā Delna un tās ideoloģiskie līdzgaitnieki ieguvuši dominējošo ietekmi tajā sabiedrības daļā, kas veido sabiedrisko domu. Tās partijas, kas ideoloģiski tuvas Delnas tīklojumam, atrodas politiski labvēlīgākos apstākļos nekā tās, kurām ir cita ideoloģija. Piemēram, pazīstamo politisko propagandistu Kārli Streipu maz interesē politiķu praktiskā darbība. Viņam galvenais, ja ne vienīgais politiķa vērtēšanas kritērijs – attieksme pret praidu. Rezultātā ir būtiski pazeminājusies Latvijas valsts pārvaldes kapacitāte.
Lai vieglāk saprastu domu, apzināti vienkāršosim situāciju. Politiķis, kurš atbalsta praidu, vietā un nevietā piesauc "rietumu vērtības", izrāda lojalitāti Delnai un tai līdzīgām organizācijām, iegūst acīmredzamas priekšrocības iepretim politiķim, kurš nosoda praidu, atbalsta tradicionālās vērtības un ignorē modernās politkorektuma vēsmas. Pirmais politiķis it kā iegūst indulgenci daudziem sīkiem grēkiem un grēciņiem. Uz viņa profesionālo mazspēju skatās caur pirkstiem. Un otrādi – pretējās nometnes politiķis automātiski nonāk zem pastiprinātas uzraudzības mikroskopa.
Ja ekonomikas ministrs Atis Kampars būtu nevis no praidu atbalstošās partijas, bet gan ģimenes vērtību atbalstītāju partijas, tad viņa sīkie grēciņi par viņam piederošo firmu aizmirstajiem nodokļiem būtu uzpūsti par vidēja lieluma grēkiem, savējiem izkārtotie vēju parki tiktu nemitīgi atgādināti, bet Aerodium skandāls, iespējams, jau būtu kļuvis krēslam liktenīgs. Taču atrašanās pareizajā partijā Kamparam ļauj mierīgi turpināt darboties. Lūk, kā atrašanās ideoloģiski pareizajā partijā ļauj politiskajai viduvējībai noturēties virs ūdens. Kamparu minēju tikai kā piemēru. Tikpat labi varētu minēt Pulka vai Jaunupa politekonomisko rosīšanos, kas, iepretim Šlesera mitoloģizētajam astoņkājim, tiek iecietīgi neievērota. Būtībā mēs pamazām atgriežamies tajā pašā kārtībā, kāda bija padomju laikos. Tolaik atrašanās komunistiskajā partijā ļāva piesegt sīkas nelikumības, par ko parastam pilsonim būtu bijis jācieš.
Var rasties jautājums – nu un kas par to? Galvenais, ka šīs pareizās partijas iestājas par taisnu lietu. Par godīgu un caurspīdīgu politiku. Arī komunistiskā partija vārdos bija par saulainu nākotni. Par brālību, vienlīdzību un daudzām citām cēlām lietām. Diemžēl priekšrocības, ko dod šo pievilcīgo vārdu valkāšana, pievelk tos, kuru spējas kaut ko sasniegt bez šo lozungu žvadzināšanas ir ļoti zemas. Rezultātā varas gaiteņos nonāk tādi gadījuma cilvēki kā bijušais Rīgas domes deputāts no Pilsoniskās savienības Jānis Šiliņš, kurš bez liekas kautrības pēc nakts uzdzīves mājup devās ar Rīgas domes ārkārtas gadījumiem paredzēto busiņu. Tikai priekšvēlēšanu laika pastiprinātā modrība ļāva politisko vidi attīrīt no šādiem piesūcekņiem.
Nav runa tikai par vēlētajām personām. Politisko modes vārdu skandēšana ir kā caurlaide noteiktās aprindās. Profesionālās spējas kļūst maznozīmīgas, priekšplānā izvirzoties prasmei gludi savirknēt pareizās frāzes. Cilvēks, kurš ar darbiem pierādījis savu vadītāja talantu un kuru tauta visās sabiedriskajās aptaujās nosauc par labāko premjera amata kandidātu, tiek ierindots nemīluļu topa augšgalā. Savukārt par favorītu izvirzīts cilvēks, kurš uz visiem jautājumiem atbild kā robots ar ieprogrammētu skaņas celiņu – Finanšu ministrijā ir izveidota darba grupa, kura strādā pie vidējā termiņa budžeta izstrādāšanas plāna, bla, bla, bla, fiskālā konsolidācija, bla, bla, bla utt., u.t.jpr. Delnas lielākais nodarījums sabiedrībai ir šo tukšvārdīgo muldētāju kultivēšana tikai tāpēc, ka viņi padevīgi demonstrē atbalstu tās ideoloģijai.