Īstās un šķietamās pārmaiņas

Tiem, kuri cer, ka pēc 2. oktobra varētu mainīties Latvijas politiskā gaisotne, ir divas ziņas. Labā ziņa ir tā, ka tas politiskais kurss, kurš valdīja mūsu valstī pēdējos 20 gadus, neatgriezeniski iziet no modes.

Tas nozīmē, ka neatkarīgi no vēlēšanu rezultātiem kaut kāda virzība uz pozitīvo pusi notiks. Sliktā ziņa savukārt ir tā, ka, redzot politiskās modes tendences, par jaunās politikas nesējiem uzdodas pilnīgi visi. Arī tie, kuri neko mainīt īsti ne grib, ne arī prot.

Vispirms noskaidrosim, par kādām politikas izmaiņām ir runa. 9. Saeimas laikā visbiežāk locītais vārds politikas kontekstā ir bijis – godīgums. Cilvēki ir izslāpuši pēc godīgas politikas. Politikā, tāpat kā biznesā, tiklīdz rodas pieprasījums, parādās arī piedāvājums. Katrs, kam nav slinkums, cenšas sev nopelnīt politisko kapitālu, apmierinot šo pieprasījumu, kā nu prot. Tas, ko mēs redzam Jūrmalas domē, nav nekāds Jūrmalas fenomens. Visi šie visocki, homkas un dzenīši tika ievēlēti domē ar lozungiem – ar jaunu slotu izmēzīsim politiku no vecajiem blēžiem. Tagad šie mēzēji ir gatavi čupoties vienalga ar ko, ka tikai nodrošinātu savu vietu pie siles. Šausmināties par Jūrmalā notiekošo nozīmē nepārzināt politisko vidi. Tāda diemžēl ir reālā politika.

Ja realitāte neatbilst ideāliem, tad tas vēl nenozīmē, ka jāatsakās no pašiem ideāliem. Taču nevajag uzdot vēlamo par esošo. Nekur pasaulē, vienalga, vai tās ir ASV, Vācija, Sudāna vai Latvija, politika netiek taisīta baltiem cimdiem. Tāpat kā bizness. Kaut gan mēs gribētu, lai viss uz šīs pasaules notiek godīgi, taisnīgi un brālīgi, tā diemžēl nenotiek. Protams, politiskie nesmukumi ir jāceļ gaismā, taču, kad kāds cenšas visās iespējamās vietās moralizēt par citiem un uzsvērt savu šķīstību, tad rodas nejauka izjūta, ka tiec prasti muļķots.

Kad Vienotības ideoloģiskā sekretāre Ēlerte runā par godīgumu, man atmiņā ataust bērnībā ik dienas dzirdētās propagandas frāzes – visa mieru mīlošā cilvēces daļa saliedējas ap PSRS un tās miermīlīgo politiku... Un toreiz pat antisovjetiski noskaņoti cilvēki ticēja, ka PSRS patiesi ir mieru mīloša valsts. Par spīti Afganistānas karam. Arī Ēlertes apšaubāmā laikraksta Dienas privatizācija, no dzīvokļu dalītāja Mottes saņemtais dzīvoklis Meierovica bulvārī, ļoti netīri politekonomiskās lobēšanas gadījumi netraucē viņai uzdoties par godīguma garantu. Cilvēki tic, jo ticēt propagandai ir tikai cilvēciski. Tāpat kā jaukiem komplimentiem. Propagandas faktoram nenoliedzami ir milzu nozīme vēlētāju izvēlē, taču lai tas paliek tiem, kas mīl balsot ar ausīm.

Tātad, ja runas par godīgumu un tā atvasinājumiem ir tikai kā stilīgi aksesuāri, ar kuriem politiķiem noslēpt savu ideju trūkumu, tad par kādām īstām pārmaiņām ir runa? Runa ir par būtisku pavērsienu nacionālo interešu aizstāvības virzienā. Visus šos gadus Latvijas politiskais kurss ir bijis vērsts uz izpatikšanu mūsu stratēģiskajiem partneriem. Kā klasisku šīs politikas piemēru var minēt Lattelecom privatizācijas jumta līgumu, kurš tika sastādīts tā, ka vietējiem ražotājiem bija liegta iespēja pat piegādāt betona plāksnes, uz kurām uzstādīt nu jau vairs nevajadzīgās telefonu būdiņas. Nemaz nepieminēsim šajā līgumā ietverto 20 gadu monopolstatusa nodrošināšanu investoram, kura laušana latviešu tautai izmaksāja ļoti dārgi. Līdzīga nacionālo interešu ignorance bija vērojama itin visos jautājumos, kad sadūrās latviešu tautas un ārvalstu investoru intereses. Šā politiskā kursa informatīvie apkalpotāji vēl šogad aiz ieraduma sāka celt traci par to, ka kāds vietējais uzņēmējs "piestaigājot" pie ekonomikas ministra ar "stāstiem", ka pasažieru vilcienu iepirkuma konkursā vajagot atbalstīt vietējo uzņēmumu – RVR. Atbilstoši šo cilvēku uztverei atbalstīt savējos nozīmē pārkāpt godīgas konkurences principus un rīkoties neatbilstoši "Rietumu vērtībām". Iekavās piebildīšu, ka novest valsti līdz gandrīz 20% bezdarba līmenim, pēc viņu domām, atbilst Rietumu vērtībām. Vienotības ministrs aiz ieraduma jau sāka taisnoties, ka tāpat jau neko ietekmēt nevarot, tikai noorganizēt godīgu konkursa norisi utt., taču tad apķērās, ka mode mainījusies un klaji ignorēt nacionālās intereses vairs neskaitās stilīgi.

Ja mēs par politisko spēku vērtēšanas kritēriju pieņemam spējas aizstāvēt nacionālās intereses, tad kopaina kļūst ievērojami skaidrāka. Ja uzskatām, ka līdzšinējā valsts politika ir bijusi pareiza, tad atbalstām arī turpmāk Dombrovski, kurš vada valsti pusotru gadu, sekojot jau deviņdesmito gadu sākumā nospraustajām vadlīnijām. Ja arī pēc vēlēšanām premjers būs Dombrovskis, nekas būtiski nemainīsies. Savukārt, ja līdzšinējā politika mūs neapmierina, ja vēlamies patiesas pārmaiņas darbos, nevis vārdos, ir jāraugās to politisko spēku virzienā, kurus pārstāv Lembergs vai Šlesers.

Var iebilst – ZZS un LPP/LC ir ilgstoši bijuši pie varas, kur te jaunu politisko pārmaiņu vēsmas? Jāatceras, ka politiku nosaka personības, nevis partijas. Lembergs nekad nav bijis valdībā, toties ir bijis ilggadējs Ventspils mērs. Katrs var aizbraukt uz Ventspili un izdarīt savus secinājumus – ir šim cilvēkam vadītāja talants vai nav? To pašu var teikt par Šleseru. Arī viņš nav bijis valdības vadītājs, toties ir bijis satiksmes ministrs. Ministrs, kurš ir stingri aizstāvējis nacionālās intereses un atstājis paliekošas pēdas nozares attīstībā. Abas šīs personības apveltītas ar vulkānisku enerģiju un gatavas radikālai rīcībai. Mums pašiem jālemj – vai nu atstāt visu, kā ir, vai izšķirties par pārmaiņām.

Viedokļi

Premjerministre Evika Siliņa atzinusi, ka viņa ar saviem ministriem un Baltijas valstu premjeriem apspriedusi RB būves izbeigšanu un visi secinājuši, ka tāds lēmums dārgi maksāšot Praktiski lēmējiem bija jāizšķiras starp dārgu un nesamaksājami dārgu lēmumu nākotnē. Latvijai dārgais- nozīmētu ES atmaksāt nedaudz vairāk par vienu miljardu EUR vai nākotnē maksāt aptuveni 5 miljardus, lai būvi pabeigtu. Pie pēdējiem vēl būtu jāpieskaita sākotnējais miljards, ja būvi nepabeidz laikā, t.i. 2030. gadā. Eksperti gan saka, ka Latvijai nekādi neesot iespējams iekļauties grafikā un tuvākais varētu būt 2035. gads.

Svarīgākais